Atlikusi iedaļa „ātrajiem”, tiem, kuri satiksmes noteikumu ātruma limitus pārkāpj apzināti, regulāri un būtiski. Visgrūtāk rakstāmā, jo stāstījums pirmajā personā te dubulti riskants.
Ja teikšu, ka tā braucu pats, mani par dullu, „atsaldētu”, „širmoviku” un vēl nez kā citādi nodēvēs vai trīs ceturdaļas lasītāju. Kas zina – kāds policists vēl pieklauvēs pie durvīm un palūgs atdot licenzi... Ja nostāšos otrā barjeras pusē un pats visus ātros dēvēšu par psihopātiem – mani nelasīs un man neticēs viņi. Ko muldi par lietām, kuras nesaproti, ko māci dzīvot pasaulē, kuras vienā daļā pat kāju neesi spēris?!
Šajās lamatās izvēlos daudzu rakstītāju ilgos gados pārbaudītu paņēmienu. Turpmāk nerunāju es pats, bet atstāstu sava laba drauga Gunāra teikto. Nebūs grūti, jo viņa braukšanas stilu pazīstu tikpat labi kā pats savējo. Kā nekā simti stundu un tūkstoši kilometru braukti kopā. Bez kaut cik nopietnām avārijām (situ pie koka!) koplietošanas ceļos, ar dažiem tikai automobilim un rezultātam kaitīgiem kūleņiem rallijos.
Cik ātri?
Avārijas cēlonis – ātrums. Traģēdiju iemesls – ātrums. Briesmonis ātrums. Nekas cits pēdējos gados pie mums nav tā pelts un lamāts, nekam citam ceļā nav likts tik daudz lamatu, ierobežojošu zīmju, likumu un sodu. Bet šis dzīvo...
Un laikam jau dzīvos mūžīgi. Jo tāda ir cilvēka (sevišķi vīrieša) daba. Jo tāda ir šī cilvēces izgudrojuma sūtība un būtība. Ja nu vienīgi iznīcināt to pavisam. Aizliegt. Kā smēķēšanu sabiedriskās vietās... Balsosiet “par”? Nez vai.
Turklāt gan teorētiski, gan praktiski ir iespējams bez avārijām un traģēdijām braukt ļoti ātri – ātrāk nekā astoņas desmitdaļas ripojošo kolēģu spēj pat iedomāties, nerunājot nemaz par satiksmes noteikumu visai zemo kontrolskaitļu ievērošanu, kuru, savukārt , tie paši 80 procenti braucēju nekad pilnībā kā dzelzs likumu nav pieņēmuši un pieņemt netaisās.
Vispārējos ātruma ierobežojumus (kuri Latvijā ir – domājam, jums tas zināms – 50 km/h apdzīvotās vietās un 90 km/h citur) saprātīgi domājošs cilvēks nevar uztvert citādi, kā diemžēl vajadzīgu, bet jau pašā būtībā smieklīgi (bēdīgi) nepilnīgu mēģinājumu ar vienkāršiem "aritmētiskiem" paņēmieniem risināt augstākās matemātikas uzdevumu. Ideālā, bet ārkārtīgi grūti realizējamā versijā nevarētu būt viens droša ātruma limits dzidrā vasaras dienā, rudens miglas ķīselī un janvāra putenī. Pat katrā šīs ieskicētās gadalaiku shēmas zariņā ir nianšu desmiti (piemēram – piebraukts sniegs 30 grādu salā "tur" gandrīz tikpat labi kā tīrs asfalts, bet vieglu pārslu klāts ledus atkusnī "netur" nemaz). Nevar rekomendēt 90 km/h naktī, lietū moskvičam ar sarūsējušiem lukturu reflektoriem. Bet var apgalvot, ka vidusmēra vadītāja stūrēta labi apriepota AUDI quattro kustība pa piesnigušu Ventspils šoseju ar ātrumu 120 km/h būs ļoti droša pretstatā likumīgos 90 km/h izmisīgi turošam pusplikās "vissezonu" riepās apauta žigulīša dancim, kuru vada nervozs pensionārs. Un īsts meistars bez liela riska ar minēto "kvatru" vai pat vienkāršāku un lētāku (bet labā stāvoklī esošu) auto spēs braukt arī divreiz ātrāk par "noteikumus ievērojošo" žiguli.
Šajā spēlē, plašā, sarežģītā un bagātā kā pati dzīve, viena vienkārša formula pilnībā nekad nelīdzēs. Mēs pieminam un atceramies pedantiskus likuma kalpus, kuri, noteikumus nepārkāpuši un tikai reizi, bet fatāli kļūdījušies, atdusas smiltājā blakus dullajiem. Mēs dzīvojam līdzās itkā trakiem skrējējiem, kurus par spīti plikajai likumu loģikai velns nerauj un nerauj. Mēs smejamies teikdami, ka viens ātruma ierobežojums, kas spētu pilnīgi un absolūti garantēt drošību, tomēr ir – 0 km/h... Un esam pavisam nopietni, kad runājam par drošas, ātras, skaistas braukšanas likumsakarībām, kuras kaut cik izzināt tomēr katram vajadzētu pamēģināt. Jo policistu un uzraugu allaž pietrūks. Bet veselā saprāta sava droša ātruma, sava stila izvēlei lielai līdzpilsoņu daļai tomēr varbūt varētu pietikt.
Ātri var braukt (pagaidām nerunājam par šādas rīcības morālajiem un juridiskajiem aspektiem) tikai tie, kuru arsenālā ir vismaz daži galvenie ieroči.
Izcili laba tehnika
Lamājiet „biezos” cik gribiet – viņiem šajā jomā ir milzīga priekšrocība. Ne Caune, ne Gunārs, ne Atis ar sliktu auto nevar braukt ļoti ātri. Un nav šeit runa par sportiskām markām, par jaudīgiem dzinējiem. Tādus var nopirkt (un pērk) par pārsimt latiem. Runa ir par sarežģītu, ārkārtīgi efektīvu 21. gadsimta tehnoloģiju komplektu, kāds ir jauns un dārgs auto. Braucot jau ar 150 km/h (par 200 nerunājot), nav iespējams ne bedri vai vilni asfaltā savlaicīgi ieraudzīt, ne to apbraukt. Te vajadzīgs auto, kurš šo šķērsli apēd vienā kumosā. Te vajadzīgas riepas, kas (katra, nevis komplekts) maksā tik, cik tīri ciešams vidusmēra Latvijas laucinieka auto. Nevis par piecīti šrotā pirktas, ar noteikumiem atbilstošu protektora dziļumu, bet izkaltušas, cietas, nevarīgas. Te vajadzīgi četri 100% efektīvi amortizatori. Nevis trīs pustukši un viens tukšs, kā vairumam mūsu ātro pašnāvnieku. Te vajadzīga nevis trešajā piegājienā ar dievpalīgu iegūta tehniskās apskates uzlīme, bet gan tiešām perfekta tehnika, kura ir ļoti dārga un tieši tādēļ lielai daļai ātrumu kārojošo nav pieejama.
Dažiem ir. Un te nu smagi mēdz kļūdīties daļa no viņiem. Saceļ degunus padebešos un iedomājas, ka drošu ātrumu var nopirkt. Nevar.
(Turpinājums sekos!)
Piekrītu par visiem 100%! Visu cieņu Atim :)