Šodien kāreiz ziņās bija sižets par to, ka apbedīšanas birojiem covid ietekmē esot diezgan pieaudzis darba apjoms. Īpaši neinteresē tā tēma, bet vari pameklēt šīs dienas TV3 ziņās. Bet baigā pieauguma jau nav, jo, kaut arī cilvēki mirst, un daudz mirst, bet ne jau tik daudz, lai uzkarinātu apbedīšanas biznesu.
Bet par to "nereālo apstākļu sakritību" - nu, tikai Latvijā vien vairāk kā 2000 cilvēkiem tā sakritība ir bijusi diezgan reāla.
Man penāli meklē kolēģi. Vakar viena dura kliente kolēģu priekšā mani nolādēja, bļaujot - я вас проклинаю, вы долго жить небудете. Pie tam, galīgi ne pa ķeksi - taurēja uz mātes uzņēmuma administratori un es, kā Brūss Viliss, vienkārši neīstajā laikā pagadījos neīstajā vietā. Tā nu viens šodien man meklē penāli, citi jau kā šakāļi, lien apkārt, dīkdami, lai atstāju mantojumā bembi un modelīšu kolekciju, citi liek likmes, vai pirmdien ieradīšos darbā...
Tā gadās, ja bizness ir saistīts ar citu ķibelēm. Vai nu nomirsi vai pieradīsi.
Kad man bankā jautāja “ kāds ir mans ienākumu avots- atbildēju, ka duru teliņiem acis lai tiem, kas pārgriež viņiem rīkles nebūtu jāredz viņu žēlie skatieni. Citu jautājumu nebija.
Iespējams jūsu novērotajai firmai, kaut kas neiet, bet kopumā valstī ir būtisks pieprasījuma pieaugums šiem pakalpojumiem. Kā arī kaut kādu iemeslu dēļ tā jau janvāros parasti vairāk kā citos mēnešos.
www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/miruso-skaits-gada-pirmajas-trijas-nedelas-latvija-pieaudzis-par-449.a392360/
Redz, vēl kādai nozarei klājas labi

Tai nozarei vienmēr ir klājies labi.
tajā biznesā ir viens labums. Priekšnieks regulāri nenāk ar uzdevumiem - mums pa maz klientu, izdomājiet kam vēl varam pārdot mūsu pakalpojumus, kā varam paplašināt klientu loku, nu tak zilo okeānu esat dzirdējuši, utml ...
Attiecīgi, nezvana visādi aktīvie pārdevēji ar jautājumiem - Labdien, te zvana Edgars no apbedīšanas kompānijas "Visu labu!" Sakiet, lūdzu, vai jūsu ģimenē kāds gatavojas mirt? Mums ir piedāvājums, no kura jūs nespēsiet atteikties...
Tikai nevajag. Tur ir tieši tāds pats mārketings un tirgus paplašināšanās kā visur citur. Ir jāspēj atrast klientus - lasi - pirmajam, pirms konkurentiem, iegūt informāciju. Zināmi cilvēki šajā biznesā maksā vietējās slimnīcas personālam - lai nopludina datus, kad un kam var zvanīt un piedāvāt pakalpojumus. Nevajag domāt ka mūsdienās var izdzīvot kāda sfēra tikai un vienīigi ar glītu sekretāri aiz letes, un ka klienti paši nāk bariem, nesaukti un neaicināti.
Tur vajag iekšas, lai tādā biznesā strādātu.
Kāpēc? Nekā tur tāda īpaša nav, vienkārši, jāprot runāt ar sērojošiem cilvēkiem.
Par tām iekšām, domāju, tas viss gauži nosacīti. Ja katru dienu tādi nelaiķi, ar laiku jau pierod un principā tie jau sveši cilvēki vien ir, ne savējie.
Ātrajā palīdzībā, domāju, stipri trakāk - tur ne viens vien laiž garu ārā visādos nelādzīgos veidos, bet apbedīšanas firmā jau klients ir mierīgs un kluss...
Pazīstamai bēru izvadītājai gan pieprasījums ir teju dubultojies un tā kā pārsvarā veci cilvēki aiziet tad tie arī iesaka nākošajam. Nezinu precīzi detaļas kā tas strādā. Ir pat tā ka tiešām piesaka, ka ja nu kas tad gribu lai šī izvadītāja pavada. Pašnānvnieki arī ir, bet tie jau ir vienmēr, lai gan bija jabūt otrādi, jo viņu vairāk, jo viņu mazāk.
Es esmu bijis tikai vienās bērēs, kuras vada aplasītāja... tobiš, laicīgais izvadītājs, ne mācītājs. Tas bija pirms apmēram 10 gadiem. Kā šodien atceros, ka toreiz kodu lūpā, lai nesmietos. Tas teatrālums vienkārši iespardīja.
Par šo tēmu, stapr citu, dokumentālists Ivars Zviedris deviņdesmitajos uzņēma filmu "Eks Āmen S". Iesaku noskatīties. Rēcīga.
Man stipri nesenāk - mana ciema pensionāriem, cik noprotu, pamatā ir divi varianti - mūsu ciema luterāņu mācītājs, kurš, pēc vecmāmiņas teiktā, vienmēr saka vienu un to pašu runu :D , un viens izvadītājs ar garu stāžu. Man pirms dažiem gadiem gadījās pabūt vienās viņa izvadītās bērēs, nebija patīkami viņa runu klausīties. Apmēram tas pats kas klausīties kā dzimtsarakstu nodaļā kur laulības reģistrācija izvēlēta ar svinīgo runu, to runu...
Man gan laikam rados visi baigie pagāni - atceros tikai vienas bēres ar mācītāju, un tas bija baaaigi sen - kaut kad 90-tajos - arī tad tas mācītājs bija atsaukts visdrīzāk modes pēc. Tie izvadītāji ir baigi dažādie - vieni bliež pēc gatavām klišejām, bet citiem tiešām sanāk tā dvēseliski un no sirds (vismaz prot tādu iespaidu radīt). Visvairāk man riebjas, kad tīši cenšas visus saraudināt, - tas ir pretīgi!
vimeo.com/127186424
Karoče, noskatieties...
Nu gan mums te tēma panesās! :D
Man atkal ir pozitīva pieredze. Tiesa, tikai vienas tādas bēres, bet nu sakarīgāk bija par gariem un tukšiem sprediķiem. Reizumis cienīgtēvi arī ir bijuši relatīvi sakarīgi, taču ir gadījušies arī tādi, ka blakusstāvētājs jau sāka vīstīt dūres un gribēt dot baķuškam pa purnu - mēs te atnākam godināt nelaiķi, bet tas pārbarotais pieticības iemiesojums vaimanā par baznīcēniem, kas pēdējā laikā švaki uz baznīcu nāk.
Tā pamatatšķirība laikam ir tāda - laicīgo aplasītāju retorika vairāk ir - nu i' viss, pizģec! Mācītāji (ar izņēmumiem) tomēr pārsvarā mēģina runāt, lai ieviestu kaut kādu cerību palikušajos, ka ar šo dzīvi vēl nekas nebeidzas... ticēt tam vai nē, tas jau katra paša ziņā. Man viens draugs mācītājs radinieci izvadīja pirms gadiem pieciem. Viņš pat bērēs publiku sasmīdināja. Skaļi rēkt jau nevarēja par joku, bet tādus klusus hi-hi-hi baznīcā dzirdēt varēja...
Viss atkarigs no cilvēka, ir mācītāji, kurus nav iespējams klausīties un ir arī tādi paši izvadītāji. Personīgi neciešu nekādu mākslīgu ceremonialitāti un pārlieku teatrālismu tā kā kaitina jebkura runāšana pacilājoša garīguma balsī. Teātrus un mūziklus ar retiem izņēmumiem arī nepanesu.