Lēnāk brauksi, tālāk tiksi? 46

Vēlreiz dažas improvizācijas par tematu „cik ātri braucam?”. Iepriekšējo publikāciju komentāru ierosinātas.

To komentāru, kuros kategoriskā formā izteikti, manuprāt, apšaubāmi apgalvojumi. Atļaušos paplucināt trīs ātruma kritiķu grupas.

Pirmā saka – ne ātrums dodot būtisku laika ieguvumu, ne lēnums zaudējumu. Un viņiem ir taisnība, ja runājam par Rīgu. Lielpilsētas blīvajā satiksmē tiešām nekur nevar aizskriet. Aktīvo kolēģu izlēcieni pāri nepārtrauktām ass līnijām, garām man un citiem, kuri jau tā nebrauc 50, bet 60-70 km/h, nedod gandrīz neko. Mēs tāpat atkal esam visi kopā nākamajā satrēgumā, pie nākamā sarkanā luksofora. No Imantas līdz Juglai kaut cik būtisku minūšu skaitu varētu salasīt vien tad, ja brauktu superaktīvi. Pēc operatīvā transporta (kuri – atgādinu – arī liek cienīt un saudzēt citus) vai bandītu likumiem.

Būtisku laika vinnestu nedod arī ĻOTI LIELI ātrumi ārpus pilsētas. Starp 130 km/h, kurus par maksimālajiem pat ļoti labos ceļa apstākļos atzinusi visa Eiropa, un 180 km/h starpība ir tikai 7,6 sekundes uz kilometru jeb 22 minūtes trasē Rīga – Ventspils. Maz tam ekspluatācijas izdevumu un nervu slodzes pieaugumam, ko prasītu šāds lidojums. Turklāt – vidējo 180 nav iespējams realizēt bez kriminālas rīcības Spuņciemā, Pūrē, Ugālē.

Bet skaitļi iznāk pavisam citādi, ja salīdzinām ātrumu 109 km/h (maza soda iespējas mazas), kuru Latvijas ceļos jau desmitiem gadu izmanto tūkstoši steidzīgāko braucēju, un 70 km/h, līdz kuram gribētu nolaisties piesardzīgāki. Starpība jau gandrīz 20 sekundes kilometrā. Trīs kilometros minūte. Līdz Ventspilij stunda. Atpakaļ vēl viena. Un tas jau ir belziens pārvadājumu un darījumu ātrumam, loģistikai, bez kuras 21. gadsimta biznesam neiztikt. Divas stundas līdz Ventspilij, stunda tur, divas atpakaļ – esi atgriezies darba laikā, paspēj sagatavoties nākamās dienas skrējienam. 3+1+3 (atpakaļceļā droši vien iznāks vēl vairāk, jo uznāks tumsa) – strādā virsstundas, aplaupi ģimeni... 

Tādēļ aicinājums pirmajiem – neaizmirstiet, ka ceļš pirmkārt ir transporta artērija, visu tik ļoti gaidītās ekonomikas attīstības darba zona, nevis kultūras un atpūtas parks.

Otrie šausminās par jebkuru trīsciparu skaitli spidometrā. „Tie kretīni, kuri apdzen ar 109...”, „tie pašnāvnieki, kuri nesas ar 130...”, „arī 95 km/h ir noziegums...”

95 km/h tiešām bija „ekstrēms” - pirms 60 gadiem, kad mans tētis tos izspieda no „Moskvič 401” (25 ZS motors, šauri un cieti riteņi, amortizatori – kas tas tāds?). 109 km/h bija ļoti  bīstams ātrums, ja ar tādu ziemā paslīdēja (ziemas riepas – kas tās tādas?) Volga GAZ-21, kurai stūres rats no atdures līdz atdurei bija jāgriež gandrīz piecreiz. 130 km/ h 20 gadus vēlāk pavisam normāli un stabili gāja mans pirmais rallija auto – „zaporožec”. Šodien pasaulē būvē „ģimenes” automobiļus, ar kuriem bez piepūles (un paliekot savā ceļa pusē) Mordangas rallija ātrumposmu var braukt ātrāk nekā to 80. gados ar sporta VAZ-2103 spēja Latvijas čempioni. Arī 200 km/h ar labu 21. gadsimta auto daudzos Latvijas ceļu posmos nav nekas „ārprātīgs”  vai superbīstams. „Auto akadēmija” pirms dažiem gadiem nodrošināja policijas mācību kursu, kura programmā bija šādi braucieni operatīvā transporta vadītājiem. Reāli un droši. Ja vadītājs dzelžaini spēj ievērot virkni īpašu noteikumu, kuru nav CSN grāmatiņā. Bet visai grūti, ja tā nav dažu minūšu ilga eksperimentāla epizode. Un – kā secinājām augstāk – ikdienā nevajadzīgi, kā amorāla izprieca kategoriski noraidāmi.

Bet šausmināšanās par jebkuru solīti virs 90 arī nav vajadzīga.  Pat likums – APK – jau gadu desmitus +20 km/h ārpus apdzīvotām vietām uzskata par maznozīmīgu pārkāpumu, kuru soda ar brīdinājumu (ja situācija nav bijusi citiem bīstama) vai pavisam nelielu naudas sodu. Pat ātruma kontrolētāji (izņemot fotoradaru laiku) vienojušies (neoficiāli) audzināšanas darbu sākt virs šīs robežas. Mainīt šos, manuprāt, loģiskos un satiksmes drošībai nekaitīgos principus? Es balsotu „pret”. Drīzāk vajadzētu neoficiālās pielaides (smalki sakot – tolranci) beidzot uzlikt uz papīra. Dot tām likuma spēku. Skaidrot un popularizēt. Kāpēc? Lasiet trešo iedaļu.

Ko nozīmē – „iekļauties plūsmā”? Šo aicinājumu dzirdam bieži. Tie, kuri „plūsmā”, esot labie. Drošība garantēta. Izlēcēji – sliktie.

Blefs. Jo (objektīvi) „plūsmai” Latvijas ceļos nevajadzētu būt. Gandrīz nekur. Paldies Dievam vēl ne.

Kā tad tā? Tā - nav blīvuma (density). Gandrīz nekur (LVC uzskaites punkti – www.lvceli.lv) transporta līdzekļu skaits nesasniedz to līmeni, pie kura īstai plūsmai (vairāk kā 10 transporta līdzekļi vienā trases kilometrā) vajadzētu veidoties. Tam vajag (laikam jāsaka – nevajag) vairāk nekā 1000 auto stundā (ja vidējais ātrums 90). Mums ir no 100 līdz 500. Tikai atsevišķās vietās (tuvāk Rīgai) blīvuma slieksni sasniedzam (un tur rātni braucam lēnāk – tā liecina tie paši LVC dati).

Un tā ir mūsu laime. Saprātīgs, drošs ātrums rada mazāk kļūdu un retāk nonāvē, nekā citu tuvums. Tie aizsedz skata plašumu, tie prasa pastiprinātu, paplašinātu uzmanību. Tas nogurdina, ved pie kļūdām...

Oponējiet, ja gribiet un variet. Manuprāt, vajadzētu slavēt un veicināt to braucēju rīcību, kuri (iespējams, limitu reizēm nedaudz pārsniedzot) pēc iespējas ātri izjauc mākslīgi (ar iebaidīšanu, ar lēnuma slavināšanu) radīta blīvuma veidošanos. Citādi - viens lēnais sabremzē otro, pielīp trešais. Un mēs paši esam izveidojuši  blīvumu astoņi auto simts metros. Blīvumu, kurš būtu drošs tikai trīsjoslu „autobānī” Vācijā.

Lēnāk brauksi... Nav jau tik vienkārši, diemžēl. Gudrāk brauksi – tad gan tālu tiksi.

Ieskatam Latvijas paradumos pievienoju LVC „skaitītāja” (neredzams, „brīva plūsma”) datus no Ventspils šosejas 169. kilometra. 2013. gads.