Lasītāju pieredze par saviem auto

Stāsts vienkāršs un prozaisks. Honda Civic 1.4, trīs durvis. Braucu nu jau vairāk kā divus gadus, tā ka esmu mazo velnu izpētījis pamatīgi.
Honda kopumā atbilst streotipam - mazs auto sievietei (pats, gan piederu stiprajam dzimumam) braukšanai pilsētā. Maza šī mašīna ir nosacīta, pie vajadzības var braukt arī četratā, vienīgi 2 durvju dēļ grūti ielīst aizmugurē, taču tā kā pārsvarā braucu viens, tā nav pārlieku sāpīga problēma. Bet kas pozitīvi mazie gabarīti dod lieliskas manevra iespējas.
Motoriņš ir mazais - 75 z/s. Pilsētai pilnīgi pietiek. Viens, divi, trīs, četri un ierastie 70-80 km/h sasniegti. Ja vien nav nolūks kā tādam strītkingam no katra luksofora katapultēties pirmajam, tad jauda pilnīgi pietiekoša. Citādi ir ar šoseju. Tā nopietni tas auto iet līdz kādiem 130 km/h, lielākā ātrumā motors sāk elpot smagāk. Varētu jau teikt, ka nu kur tik ātri skriet, taču ir divi bet - pirmais ārzemes (uz kurām šad tad aizbraucu) - tepat Lietuvā pa bāni 130 ir atļauts, 150 var mierīgi braukt, bet tāds ātrums šitam auto diez ko nepatīk. Iet jau viņš iet, taču ar visām maņām ir jūtams, ka manevra un motora rezerves vairs nav. Max. ko esmu izspiedis - 175-178, bet tas jau ar lielu mocīšanu, negribīgi un garu ieskrējienu.
Otrs Bet ir saistīts tepat ar Latviju. Šādam motoram braucot ar simtiņu apdzīšanas rezerves ir niecīgas. Velkas pa priekšu viena fūre ar 80 un pamēģinu viņu apdzīt, ja satiksme dzīva.
Treškārt, degvielas patēriņš. Teorētiski jau niecīgs. Praktiski - ja ir apņemšanās un spēja ieturēt 90, tad var nobraukt ar 5 litriem. Ar manu braukšanas stilu - 110 - 130, motors ir spiests jau griezties augstākos apgriezienos un patēriņš kāp, reāli 7-9 litri. Pilsētā, dzīvespriecīgi, bet ne agresīvi, braucot, 10 litri.
Tiem , kas raksta par pieciem sešiem litriem uz simtu neticu, vai nu viņi tiešām brauc kā vecum veci opji, vai, kas ticamāk, vienkārši muld vai īsti neseko līdz cik mašīna tērē.
Pie tam, motors manai Hondai ir teicamā stāvoklī un ļoti kopts - ik pa 10000 sintētiskā eļļa, sveces mainītas laikā, eļļu neēd un tā nekur nenoplūst, tehniskās apskatēs visas atgāzu normas ir vairāk kā normas robežās.
Tehniskā uzticamība vispār ir lielākais auto plus. Nobraukums tūlīt būs 200 000 (droši zinu, ka patiess, jo kopš 97. gada esmu trešais īpašnieks un abus pirmos labi pazīstu - viņi odometru uz atpakaļu nav griezuši). Divu gadu laikā esmu nomainījis - izpūtēju, aizmugures amīšus (vēl jau varēja nemainīt, bet patīk, ka auto teicamā kārtībā), šķērstabilizatoru atsaites, un aizmugurē amīšiem bukses. Tātad kopumā remonti nav bijuši lieli, turklāt visi ir tādi, kurus vēl bija iespējams atlikt. Kopējās izmaksas ap 250 Ls.
Divas reizes esmu gājis TA, abas bez problēmām izgāju ar pirmo reizi, tagad atkal TA tuvojas un bez bažām esmu gatavs apmeklēt Bauskas ielu.
Par mīnusiem. Viens ir būtisks, aks mani kaitina dienu no dienas. Es nespēju vadītāja sēdeklī atrast ērtu sēdpozīciju. Divu gadu laikā esmu izmēģinājies visādi, taču īsti ērti nav. Māsa, kas šat tad auto aizņemas, saka, ka viņai šada problēma nav. Varbūt vainīgs mans augums - 190 cm. Bet šī ir otrā japānu mašīna, kurā man šādas problēmas.
Vēl viens mīnuss, arī raksturīgs daudziem japāniem, sliktā skaņas izolācija. Salonā var lieliski dzirdēt gan ceļa, gan aerodinamiskos trokšņus.
Citādu mīnusu nav, ja neskaita šarma, stila un skaļa vārda trūkumu.
Vērtējums 8 par tehnisko uzticamību, funkcionālitāti un arī izskatus. Zila toņmaiņas (tā rakstīts teh. pasē) metālika ar piecstaru diskiem izskatās lieliski.

Stāsts vienkāršs un prozaisks. Honda Civic 1.4, trīs durvis. Braucu nu jau vairāk kā divus gadus, tā ka esmu mazo velnu izpētījis pamatīgi.
Honda kopumā atbilst streotipam - mazs auto sievietei (pats, gan piederu stiprajam dzimumam) braukšanai pilsētā. Maza šī mašīna ir nosacīta, pie vajadzības var braukt arī četratā, vienīgi 2 durvju dēļ grūti ielīst aizmugurē, taču tā kā pārsvarā braucu viens, tā nav pārlieku sāpīga problēma. Bet kas pozitīvi mazie gabarīti dod lieliskas manevra iespējas.
Motoriņš ir mazais - 75 z/s. Pilsētai pilnīgi pietiek. Viens, divi, trīs, četri un ierastie 70-80 km/h sasniegti. Ja vien nav nolūks kā tādam strītkingam no katra luksofora katapultēties pirmajam, tad jauda pilnīgi pietiekoša. Citādi ir ar šoseju. Tā nopietni tas auto iet līdz kādiem 130 km/h, lielākā ātrumā motors sāk elpot smagāk. Varētu jau teikt, ka nu kur tik ātri skriet, taču ir divi bet - pirmais ārzemes (uz kurām šad tad aizbraucu) - tepat Lietuvā pa bāni 130 ir atļauts, 150 var mierīgi braukt, bet tāds ātrums šitam auto diez ko nepatīk. Iet jau viņš iet, taču ar visām maņām ir jūtams, ka manevra un motora rezerves vairs nav. Max. ko esmu izspiedis - 175-178, bet tas jau ar lielu mocīšanu, negribīgi un garu ieskrējienu.
Otrs Bet ir saistīts tepat ar Latviju. Šādam motoram braucot ar simtiņu apdzīšanas rezerves ir niecīgas. Velkas pa priekšu viena fūre ar 80 un pamēģinu viņu apdzīt, ja satiksme dzīva.
Treškārt, degvielas patēriņš. Teorētiski jau niecīgs. Praktiski - ja ir apņemšanās un spēja ieturēt 90, tad var nobraukt ar 5 litriem. Ar manu braukšanas stilu - 110 - 130, motors ir spiests jau griezties augstākos apgriezienos un patēriņš kāp, reāli 7-9 litri. Pilsētā, dzīvespriecīgi, bet ne agresīvi, braucot, 10 litri.
Tiem , kas raksta par pieciem sešiem litriem uz simtu neticu, vai nu viņi tiešām brauc kā vecum veci opji, vai, kas ticamāk, vienkārši muld vai īsti neseko līdz cik mašīna tērē.
Pie tam, motors manai Hondai ir teicamā stāvoklī un ļoti kopts - ik pa 10000 sintētiskā eļļa, sveces mainītas laikā, eļļu neēd un tā nekur nenoplūst, tehniskās apskatēs visas atgāzu normas ir vairāk kā normas robežās.
Tehniskā uzticamība vispār ir lielākais auto plus. Nobraukums tūlīt būs 200 000 (droši zinu, ka patiess, jo kopš 97. gada esmu trešais īpašnieks un abus pirmos labi pazīstu - viņi odometru uz atpakaļu nav griezuši). Divu gadu laikā esmu nomainījis - izpūtēju, aizmugures amīšus (vēl jau varēja nemainīt, bet patīk, ka auto teicamā kārtībā), šķērstabilizatoru atsaites, un aizmugurē amīšiem bukses. Tātad kopumā remonti nav bijuši lieli, turklāt visi ir tādi, kurus vēl bija iespējams atlikt. Kopējās izmaksas ap 250 Ls.
Divas reizes esmu gājis TA, abas bez problēmām izgāju ar pirmo reizi, tagad atkal TA tuvojas un bez bažām esmu gatavs apmeklēt Bauskas ielu.
Par mīnusiem. Viens ir būtisks, aks mani kaitina dienu no dienas. Es nespēju vadītāja sēdeklī atrast ērtu sēdpozīciju. Divu gadu laikā esmu izmēģinājies visādi, taču īsti ērti nav. Māsa, kas šat tad auto aizņemas, saka, ka viņai šada problēma nav. Varbūt vainīgs mans augums - 190 cm. Bet šī ir otrā japānu mašīna, kurā man šādas problēmas.
Vēl viens mīnuss, arī raksturīgs daudziem japāniem, sliktā skaņas izolācija. Salonā var lieliski dzirdēt gan ceļa, gan aerodinamiskos trokšņus.
Citādu mīnusu nav, ja neskaita šarma, stila un skaļa vārda trūkumu.
Vērtējums 8 par tehnisko uzticamību, funkcionālitāti un arī izskatus. Zila toņmaiņas (tā rakstīts teh. pasē) metālika ar piecstaru diskiem izskatās lieliski.

Sveicināti.
Auto tika pirksts 2 gadus atpakaļ ar noskrējienu ap 150 000km.
Tātad, benzīns 2,4 litri bez turbīnas. Jauda 140z/s. Tas laikam drusku pa mazu.
ļoti patīk automašīnas aprīkojums un dažādu sīkumu izvietojums, kas padara ērtu un komfortablu braukšanu.
Autiņam ir gan kruīzkontrole, klimatkontrole, automāts, silti beņķi, apsildāmi spoguļi, stabilitātes kontrole utt.
degvielas patēriņš man sanāk vidēji ap 8l/100km.
Rezerves daļas labi pieejamas, un nav dārgas.
Praktiski nobraucot 80 000 km par mūsu ofroadiem esu nomainijis tikai priekšējos šarnīrus un bremžu klučus.
zobsiksna eļļes, riepas filtri protams arī.
tā, kā plusu ir daudz labāk rakstīšu tikai mīnusus:

* aizmugurē pamaz vietas, bērniem OK, bet pieaugušajiem varētu būt vairāk.
* salonā troksnis tomēr ir.
* lai gan bagažnieks ir liels, tur grūti ko ievietot mazā vāka atvēruma dēļ.
* liels pagrieziena radiuss.

Braucu ar škodu octavia sedanu 1,9 tdi 2005 gads (darba auto).
pa 3jiem gadiem noskrieti 230000 km !!!, jā, bez jokiem. tāds nav katras tik jaunas mašīnas nobraukums, tomēr līdz 8 gadu vecām mašīnām šāds ir īstais nobrukums pilnīgi noteikti!
galvenais laikā veikt visas apkopes, pagaidām mainīti tikai amortizatori, vēl kkādi sīkumi ritošajai, eļla, bremžu kluči, diski, kā arī jau sākumā nobruka turbīna, kura bij rūpnīcas brāķis un tika nomainita garantijas laikā.
vienīgā extra el. logi un viss, kā jau sākumā minēju priekšniecība šo auto arī ņēma, zinādami, ka tas būs darba zirgs un neko lieku iekšā nelika, kaut gan pēc manām domām vismaz kondicionieri un kruīz kontroli gan vajadzēja, bet tas viss būs jaunajai škodai, kura jau atvesta škodas centrā gaida , kad savāksim. kaut kā haotisks man tas raksts te sanāk, lai būtu skaidrāk
+
*ekanomisks (5-7l/100km)
*dinamisks gan pilsētā, gan dzenot uz štrāses
*sakarīgi veidots priekšējais panelis
*virsbūves diazins ar tīri veiksmīgi sanācis ( subjektīvi)
*apkopes lētākas nekā līdzigiem šīs klauses autiņiem
_

*motora apakšējais aizsargs no plastmasas nekam neder, tiek norauts vai apskādēts nobraucot uz sliktāka grants seguma vai meža celiņa. (toties var pasūtīt metāla).
*diezgan ilgi jāiekārtojas pie stūres , lai būtu ērta pozīcija, jo esam divi , kas lieto šo auto.

Uz doto brīdi, lielos lēcienos tas varētu būt viss, kad tikšu pie nākamās škodas stūres, iespējams varēšu vēl ko papildināt.

Tad nu tā, noskatīju fāterlandē un iegādājos Audi A6 2.5 sedanu TDi Quattro 8) kura īpašnieks to bija pircis no salona, bija čeki, papīri utt. Noskrējiens 260 kkm.
Nu to, ka šo auto jau sen gribēju, lieki teikt, bet iekš LV atrast 2.5 TDi Quattro SEDANU bija praktiski neiespējami.
Kādēļ izvēlējos šo auto, lieki bilst: 6 paziņām šādi un līdzīgi ir, piekare - vienkārša un izturīga, dzinējs - labākais no Audi dīzeļiem AEL (140 PS), izturīgs utt.
Bija šādi tādi kasjaki, kā jau 12 g. vecai mašīnai: suloja stūres reika, ritošā sen nemainīta, jo tika braukāts tikai pa autobāni, un nebija vajadzības mainīt.
Par auto: 2.5 AEL dzinējs 140 Zs, kurus uzreiz pēc atdzīšanas uz šejieni uzčipoju uz 170 Zs, 6 ātrumu manuālā kārba, aprīkojums bāzes - priekš. logu pacēlāji, klima un viss.
Par auto - pietiekoši dinamisks priekš tiks smaga auto, patēriņš 6 litri uz štrāses, pilsētā normāli griežot līdz 9 litri.
Mīnusi - paskaļš. Pēc čipošanas īpatnējs sajūga mehānisms - divmasu spararats, nodzied gulbja dziesmu (jo tā resurss ir 250 kkm), un jānomaina pret parastu sajūga komplektu. Gaismas nav īpaši labas (tuvās), klimas ekrāns nereti pusizdzisis.
Ziemā ar šādu auto braukt ir vienkārši bauda.
Uz ceļa turās stabili, ritošo pārlasi un aizmirsti par to uz dažiem gadiem - ļoti izturīga. Eļļu 5x40 manējais ēda 400 grami uz 12 000 km.
Ļoti labs auto, tiesa gan, ar uzskrūvētu cenu.

Tātad runa patiesībā būs par 20 gs. auto, jo auto sākts ražot 1998. gadā. Neskatoties uz to, ka iepriekšējais auto vārdā Opel Astra (1995) man sagādāja zināmas rūpes, taču nenobijos, un šis ir jau otrais manā valdījumā esošais Opel markas auto. Noskrējiens 146 000 km, no kuriem kādi 10 000 km pa Latvijas ārēm. Gada laikā, protams, ka tas nav nekas daudz, bet jāsaprot, ka šis auto ir kā otrais auto ģimenē ar kuru ikdienā pārvietojas k- dze, jo pārsvarā, ekonomisku apsvērumu pēc, tiek izmantots mans darba auto.
Par izvēli. Šis auto konkrēti piesaistīja mani ar savu eksterjera veidolu. Lai gan nebija plānots, bet auto pārdevēja pierunāts, šis ir mans pirmais dīzeļauto. Mans iecerētais dzinējs bija 1,8 benzīndzinējs ar 125 ZS, kurš laikam tika uzstādīts Zafirās no 2003. gada (pēc facelifta). Taču šāda kombinācija Latvijā praktiski uz to brīdi (meklējos ap 3 mēnešiem) nebija dabonama, tāpēc ļāvos pierunāties. Arī šobrīd ir līdzīga situācija, ja runājam par pirmās paaudzes Zafirām. 1,6 Ecotec benzīnieku negribēju ņemt. Ar šādu agregātu bija aprīkots mans iepriekšējais Opels. Pilnīgā katastrofa. Jāņem vērā, ka 2,2 l DTI un 1,8 l benzīndzinējs, lai cik dīvaini nebūti, praktiski ir vienā cenā (salīdzinot mobile. de datus). Tā kā sākontnēji neesmu ne zaudētājs ne vinnētājs.
Par dzinēju. 2,2 l tilpuma dīzeļmotors ar turbīnu sasniedzot nieka 125 ZS, protams, 21 gs. neko dižoties nevar. Degvielas patēriņš pēc manuāļa 8,4/5,4/6,5 (pilsēta/šoseja/vidējais). Jāteic, ka praksē tā tas arī praktiski ir, ar nelielu novirzi uz augšu. Gribētos gan mazāk, bet auto pašmasa - 1550 kg nav maz. Vai palikšu pie dīzeļiem arī turpmāk? Nezinu. Liekas, ka nē. Kāpēc? Tāpēc, ka tomēr dīzelis (salons) ilgāk uzsilst un ziemas rītos tas nemaz nav patīkami, ir skaļāks savā darbībā un būtisks kopējais ekonomiskais labums arī manuprāt nesanāk. Lai gan dīzelis ir ar turbīnu, taču auto izcili dinamisks nav. Iet labi, pārliecinoši, bet mazliet tūļīgi. Tāda laba vilkme parādās no 2000 apgr./min., līdz 2000 apgr./min. varētu nodefinēt kā t. s. ”turbo bedri”. Motors ir ar ķēdi, tāpēc arī ekspluatācija uz šī rēķina lētāka. Biedējošie pastāsti par augstspiediena sūkņu bojājumiem un to remonta izmaksām Ls 1200 – Ls1500 mani nesatrauc, jo uzskatu, ka lejot normālu degvielu un nevis no „kannām”, problēmām nevajadzētu būt.
Par salonu. Salonā no dizaina viedokļa valda 20 gs. Apdarei izmantoti, manuprāt, labi materiāli, nekas (izņemot elkoņa balstu) pagaidām negrab. Arī skaņas izolācija ir teicama. Varbūt dzinēju varēja labāk noizolēt, bet principā ir ok. Auto ir 7 vietīgs. Praksē pārbaudīts, braukt var arī sēžot trešajā rindā, arī dzinēja jauda pietiekama un degvielas patēriņš braucot pa šoseju praktiski nepalielinās. Taču cilvēkiem, kas paredzējuši ceļot šādā skaitā, neieteiktu šo auto, jo līdzi var paņemt (bagāžniekā ielikt) tikai divas vidēja lieluma sporta somas. Flex 7 sistēma ļauj lieliski transformēt salonu iegūstot pilnīgi līdzenu grīdu. Labāki (mīkstāki) varēja būt krēsli. Bišķiņ tā kā pa cietu liekas. Neskatoties uz to, ka ķebļu regulēšana t. sk. muguras velves ir samērā plašā diapazonā, grūti atrast ērtu pozu. Taču 4,3 m garā auto ir apbrīnojami daudz vietas aizmugurē (2. rindā) sēdošiem. Klimatkontrole strādā teicami. Ekstru nav daudz, bet pamatā pietiek. Vēl tikai gribētos radio vadību no stūres rata, patiešām ērta fīča, un parkošanās sensorus – sievai. Arī kruīzs un autom. aptumšojošais atpakaļskata spogulis ir labas lietas, kas funkcionē normāli. Ziemā salons uzsilst lēnām (katrā ziņā ne tik ātri kā benzīniekam) un manuprāt, ka tas vispār pirmajā momentā iesilst pateicoties elektriskam radiatoram, kurš integrēts ventilācijas kanālā, jo dzinēja temp. vispār var neuzkāpt līdz +80 grādiem pie -5 grādu apkārtējās temp. mierīgā tempā nobraucot pat 30 min. vai 20 km. Tas šķiet pateicoties dīzeļdzinēja augstajam lietderības koef.
Ritošā. Saka, ka pie šī modeļa ritošās daļas regulēšanas esot piestrādājuši Porche speciālisti. Varbūt. Normāli braucot auto ir labi vadāms. Nedaudz jūtams, ka dzinējs (priekša) ir pasmaga. Sajūta tāda, ka lielākās bedrēs tiek „caursistas” (līdz galam saspiestas) priekšējās atsperes. Cilvēkam, tādam kā man, kuram ir lauki, gribētos, lai klīrensiņš priekšā būtu mazliet augstāks.
Kopumā auto arī joprojām mani priecē. Braucot auto liekas mazliet smagnējs un tūļīgs, bet kā jau minēju iepriekš – iet labi. Par smagnējām sajūtām „jāpateicas” arī ātrumpārslēgam (kulisei), kas slēdzas neprecīzi un tizli, un iepriekš pieminētajai „turbo bedrei”. Diemžēl šo pirmo problēmu Opel nav spējis novērst jau vismaz kopš pirmās Astras laikiem. Bremzes varēja būt arī labākas, sajūgs mīkstāks, bet pie visa jau pierod. Taču Opel ir ticis galā ar rūsu! Tās nu patiešām nav, ja nu vienīgi uz izpūtēja. Ievērības cienīgas problēmas gada laikā praktiski nav bijušas. Reizums par ~10 l gļuko degvielas rādītājs. Tikko izietā apskate ir pa „nullēm”. Ikgadējā apkope šādam auto ap Ls 120. Vēl par šo modeli gūt informāciju varat AutoBild 2005. gada oktobra mēneša žurnālā. Labprāt arī atbildēšu arī uz Jūsu interesējošiem jautājumiem, ja tādi būs.

Biju šī skaistā itāļu auto pirmais īpašnieks tālajā 1997 gadā. Mašīna bija tumši sarkanā metālikas krāsā un cilvēki diezgan bieži atskatījās un pētija šo brīnumu. Īstenībā toreiz nebija tik izteikts kādas noteiktas auto markas kults kā tas ir šobrīd. Toreiz jauna un smuka mašīna, lai arī fiats bija baigi OK. Man nebija pieredzes ar jauniem autiņiem kur nu vēl ar tadu eksotiku kā fiats. Mašīna smuka, jauna, salīdzinoši lēta ar spriganu 1,6 litru 103zs dzinēju. Pirmā vilšanās - mašīna tomēr ļoti cieta un zema. Pēc mēneša pamanījos sašķaidīt butaforisko dzinēja aizsargplāksni, atklāju, ka logu blīve aizmugurējām durvīm nav hermētiska, svīda lukturi, šad tad iegrabējās priekšējais panelis. Toreiz es sapratu un mana vēlāka pieredze ar citiem jauniem autiņiem(ford, toyota u. c. ) to apliecina, ka nav jau viņi tik ideāli, arī jauniem autiņiem ir kādi mazi defektiņi, nepārdomāti sīkumi, kas kaitina. Īstenībā mašīna nebija slikta, kā otrais auto nokalpoja 10 gadus un 140000 km. Diezgan bieži ik pa 20000 km šis tas jāpamaina ritošajai daļai (stabilizātoru atsaites), pakaļējie amīši nokalpoja 50000 km, priekšējie 70000km, hroniska kaite unversālim ir aizmugurējā bagāžnieka roktura iziešana no ierindas(krājās netīrumi), kā rezultātā grūti tikt bagāžas nodalījumā, novēroju dažus sīkus defektus ar elektroniku, lai arī reklāmā apgalvots, ka mašīna cinkota, tomēr vietām gar durvju kantēm parādijās sīki rūsas pleķīši, kas liek domāt par to, ka cinkošana nav veikta kvalitatīvi. Jumta reliņi ir no krāsota alumīnija, diemžēl krāsai laika gaitā ir vēlme nolobīties, to pašu viņa dara no ārējo spoguļu pamatnēm. Runājot par labajām īpašībām- forši un ērti beņķi, liels bagāžnieks(var nolocīt aizmugurējo bamperi, lai pārvadātu garus priekšmetus), abrīnojami precīzi pārslēdzās ātrumi, precīza stūre, degvielas patēriņš 7-9l, salona apdare samērā kvalitatīva un glīta, bet galvenais mašīna smuka un lielos vilcienos nav sliktāka par līdzīgām franču vai korejiešu mašīnām. Ja rūpēsies un kopsi autiņš kalpos ilgi, ja mašīna ir tikai pārvietošanās līdzeklis un ne kas vairāk, tad neiesaku pirkt. Autiņš ar dvēseli.

Braucu jau 2 gadus ar S40 dīzeli (nobraukti 30 000 km), ir klimata kontrole, kondicionieris u. c. ekstras. Patiesībā viņam ir viss, kas nāk šiem modeļiem pilnībā, izņemot ādas salonu. Kad pirku nevarēju izšķirties par šo braucamo un līdzīga gada Audi A4 ar tāda paša tilpuma motoru. Bet beigās esmu priecīgs, ka nopirku šo auto, jo tie Audi tagad ir tik daudz, ka manuprāt viņus gan tagad, gan pēc kāda laika vispār neiespējami būtu pārdot, savukārt, s40 ir tāds interesantāks dizaina ziņā (man, piemēram, ļoti patīk), kas varētu nozīmēt to, ka ir cilvēki, kam patīk tikai šis auto un citus viņi nemaz negrib (pie noteiktas cenas u. c. kritērijiem) un ir tādi, kuriem šis auto galīgi nepatīk. Man piemēram dizains patika, tapēc arī iegādājos. Zināju, ka ir ekonomisks, bet nu braucot šos gadus sapratu, ka tas ir vēl ekonomiskāks kā biju domājis.
Patēriņš varētu būt ap 5l pa šoseju un pilsētā vidēji 7.5l. Bet nu precīzi nepateikšu, jo kompis nav, kas rāda patēriņu (un arī kompji nevienmēr rāda pareizi : )).
Braucot daudzi bieži vien palaiž, laikam auto tāds godīgs izskatās, kaut gan neesmu meitene ar skaistām acīm : )
Vasarā šis trūkums gan nav, bet ziemā ir pamanāms - kad auto ir auksts tas ir diezgan skaļš, bet nu nav jau pēdējās paaudzes dīzelis. Nobraucot +/- 3km ir uzsilis un daudz klusāks, bet man, piemēram, tas skaļums netraucēja, nebija tik traki.
Par rezerves daļām grūti spriest, jo nezinu cik maksā citiem attiecīga gada autiņiem remonts. Varu tikai pateikt kas ir mainīts:
1) zobsiksna + ruļļi 95Ls (Mūsa motors prasīja laikam 200Ls)
2) 4 bremžu diski + 4 bremžu kluči, laikam bija 140 vai 170 Ls, precīzi neatceros.
3) Eļļa, eļļas filtrs, gaisa f. un degvielas f. kopā bija 85Ls
4) Nojuka ģenerators, remonts 147Ls, Mūsa motors bija ap 300Ls jauns.
5) Kvēlsveces - mainīju divas reizes, katru reizi pa divām. Dīzeļcentrs R prasīja
Nekas cits nav darīts pa diviem gadiem, neskaitot vēlreiz eļļas maiņu, logu šķidrumus utt : ))
Nobraukums ir 250 000, liekas oriģinālais. Patīkami, ka nav nejauki pārsteidzis garākos braucienos. Izbraukāta Latvija, ir būts Lietuvā un viss ok. Protams, tas nav tas, kas aizbraukt uz Vāciju un atpakaļ, bet domāju, ka arī ar to problēmu nebūtu nekādu problēmu.
Par servisiem: nepatīk, ka Mūsa Motors ir divas reizes dārgāks par pārējiem, kas noveda pie tā, ka iekš MM pirmo reizi tikai apmainīju eļļu un eļļas filtru un vairāk tur neiegriezos : ) Pārējie servisi bija pietiekami lēti, divas ādas neplēsa un man cenas likās normālas par to, ko maksāju.

KOPĀ:

Plusi:
+ patīk dizains
+ laba komplektācija
+ ļoti ekonomisks
+ nav dārgs remonts, bet nav arī lēts
+ drošs, gan sadursmēs, gan pret zagļiem, ar kuriem problēmu nebija (par laimi)
+ policija divos gados apturējusi tikpat reizes

Mīnusi:
- skaļš ziemā
- dārgs oficiālais dīleris - Mūsa Motors
- dažreiz ir grūti apdzīt (piemēram ja brauc smagais uz 80, tad ar piekto tā grūtāk, labāk ielikt 4. ātrumā)

Tika izdomāts mainīt veco pasātu ar dzimšanas gadu vēl Čerņenko laikos un ņemt kaut ko "ne - folksvāgenisku", jo, lai arī lēts un taisāms, visādi citādi tas '94. plus mīnus gada ražojums ir vienkārši subjektīvā skatā kaste ar apaļām riepām un stūri bezjūtu transportam. A gribas ta ekstras... Gribas kaut ko. Drošu. Lielu. Ērtu. Ar auru. Un Klimata kontroli. Un Zviedru asinīm, nē, tēraudu.
Budžets tika iegrožots pie 5t EUR, jo nauda no gaisa ne 2004. gadā, ne tagad arī īsti nekrīt. Vismaz LV austrumu daļā noteikti.
-850! - A kas vainas? - Dārgs maita! - Nu ja, ar dīzeli gan pasālīts... - A ko es saku? - A bet paskatīsimies!
Skatījāmies 850tos. Protams, bez baigiem servisu kontaktiem un bez privātā auto- no- vāczemes- atvedēja. Turpat, Rumbulas apkārtnē, pie večiem treniņbiksēs un laķenēs. Kandidāts bija. 850. T5, smuks, ka maz nelikās. Bet rīma. Un 5100. Paskatīsimies vēl...
Nomalē aiz citām mašīnām stāvēja noputējis 940tais. Bez cenas. Polar uz vāka rakstīts. Tā arī nekad neuzzināju, kādu jēgu tas īsti piešķir. Bet skan labi, priekš pavēsās gada puses.
4600, jo nebija mazgāts. Būtu pienākuši nākamajā dienā, būtu 4800.
Dīzelis, 2,4 turbo, no VW busa, hehe. Āda, automāts, elektronika, silti beņķi, silti spoguļi(lieliska ekstra!) un, protams, klimata kontrole. 159 000 teica odometrs (un klusi smīnēja pie sevis... )
Joks bija ar akumulatoru, jo tas vēl stāvēja Volvo oriģinālais, spriedām - 10 gadus vecs. Protams, tukšs. Mājās braucot, dīzeli pildījām ar ieslēgtu dzinēju.
Pirmie 200 km uz māju pusi, un, goda vārds, tik ātri nebija nekad paskrējuši. Mašīna - cietoksnis! Dīzeļa urkšķis līdz ar simtu nolīdzinās, ceļa un vēja trokšņi turas pa gabalu, un īstie brīnumi - autiņš savā gaitā pilnīgi piedrāž baļķinieku rūpīgi dzītās špūres šosejā un visas sānvēju izvirtības! Ar šitām divām tonnām joki nav!
Aizvizinājāmies uz Signālu Madonas rajonā, dabūjām sarakstiņu ar maināmām mantiņām - gan zobsiksnu un aksesuāriem, gan bremžu klučiem un diskiem, kas paplāni bija(i bez visām maiņām izturēja!), gan arī pāris citiem niekiem. Vecis nokomentēja kaut ko par nobrauktu dzinēju, bet ej nu saproti, jo salons bija tiešām labā ordnungā. Moš pārlikts motors; ar to domu arī nodzīvojām tos gadus 3.
Mainītas tika uz ziemu dažas kvēlsveces, jo izrādījās, ka aukstie rīti šam par šerpu. Tāpat arī viens stūres pirksts. Pirms skates autiņš pastāvīgi bija jāizripina uz pilniem apgriezieniem, lai dūmu testu noliktu, bet savādāk jāatzīst, ka pa dzimtenes bedrēm ar asfalta pēcgaršu tika savi 60000 noskrieti bez īpašiem, nē, jebkādiem tehniskiem ieguldījumiem! Ja neskaita šķidrumu maiņas un eļļas patēriņu litra apjomā uz pāra tūkstošiem kilometru un to, ka uz pārdošanas laiku draudēja priekšējie amortizatori.
Gāja auto, kā spieda. Normālam uzrāvienam pedālis bija jāiegremdē, sportisks uzrāviens tam volviķim vienkārši nepastāvēja. Ar mūžīgi aktīvu klimatkontroli un automāta esamības faktu dīzelis zuda pa 10 uz simta, turklāt vienalga, vai pa šoseju vai pilsētu. Iespaids vismaz tāds palika. Gribējās jau tahometrā uz simta redzēt mazāk par 2,5t apgriezienu, bet arī tante vēl nav tramvajs bijusi...
Kopts, tīrīts un lolots polārais tika uz nebēdu. Laikam tāpēc, ka pat ar visu savu kastainību deva tādu īpatnēju šarmu un fīlingu, tādu "iekāp manī, iekārtojies un pabrauksim pāris simtus!" attieksmi. 120 bija pareizais ātrums volviķim - pilnīgi nekādu kompleksu un ne skaņas no ārpuses kopā ar vieglumu un klinšainu stabilitāti reizē.
Audiosistēma gan bija sūdīgāka par jebko citu, kas dzirdēts. Tās tumbas, kas viņam durvīs iemontētas, droši vien var nopirkt par aizdedzinātu cigareti un diviem litriem kefīra, pretī vēl saņemot nedaudz atlikuma.
Pārdošanas motīvs? Briestošās izmaksas, ja vēlētos mašīnu tiešām saķīlēt kā (pus)jaunu ritošās daļas un motora ziņā apvienojumā ar viena no braucējiem uzstājīgo dinamikas iztrūkuma piesaukšanu un dīzeļa apetīti, ko tomēr gribējās mazāku nedaudz. 3 gadi bija nobraukti. Patika. Reizēm iedomājos, ka "varētu izbraukt vēlreiz". Labas atmiņas, kaut laiks arī iet uz priekšu.

1993. gada, pa dārgo stāvēja Eiroautodotcom placī... Nu ... tā kā biju plānojis tērēt cita/ „jauna” auto iegādei krietni vairāk, tad nospriedu... ņemšu tomēr mīklu un veidošu! ;D Rezultāts – SAABs man jau trešais(versus 900T 83. gada un 9000CD 1990. gada2.3) – ar skaisti nomazgātu motortelpu arī protams salonu, komplektā ar NEZINĀMO!!!
NEZINĀMAIS izrādījās ātrumkārba... eeee palika rokās kloķis kkur otrajā nedēļa!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!.. jā jā protams umelije ruki sametināja : D protams, bet rūgtums sirdī ... nu paši saprotiet!!! |Kur nu vēl visas hidrauliskās gumijas caurulītes un šādi tādi devēji(gaisa masas mērītāji utt). Par to kloķi joprojām esmu neizpratnē... pieļauju, ka to nolauzis kāds nekompetents peregončiks samogončiks, kas nav pratis atpakaļgaitā ielikt/vai arī atslēgu izņemt, tas visssss protams maksāja naudu (2004. gadā, tik cik Autofavorīts njēma par 1h darbuXdarbs) P. S SAAB detaļu cenas un darbs kā jebkuram adekvātam auto!!! Elektronika BOSH, sveces, kluči unificēti (volvo, ford utt) utt. Nekādu izvirtību! Beidzot par pašu auto – 1993. gada SAAB 900S ar divlitru turbomotoru, un mūsdienu Hyundai Getz cienīgu aprīkojumu, stūres pastiprinātājs, ABS, kondicionieiris, sēdekļu apsilde, el logi un spoguļi(viss strādā) : D : D : D.
Nu lūk - untā arī braukāju pa pilsētu laimīgs ar šo auto brīvdienās un svētku dienās, bet darba dienās mana sieva uz darbu turp un atpakaļ!!! Un dzīvoja visi laimīgi, līdz kredītu virpuļos tika iegādāta māja 40 km no pilsētas. (protams protams pagājušā gada maijā : D... ) un nu cita starpā sajūtot diferenci starp 9st blokmājas romantiku un privathauze es iepazinu savu SAAB patieso dabu – pirms tam – prikolīgā stumdīšanās pa pilsētas ielām un guļamrajonu action pārvērtās par brauktprieka mirkļiem! Nopietni! No neveiklās ātrumu pārslēgšanas pilsētas satiksmē un degvielas konstanta patēriņa 15 uz 100 ieguvu aeroplānu ar 5. ātrumā elastīgu dzinēju un 7 litru degvielas patēriņu uz 100km piedevām salīdzinot ar pieredzi ar dienesta AUDI A8(eeee pielauju ka vainīgs tiptroniks) paātrinājumu .... mmm pieļaujamās robežās, SAAB nekad un joprojām nav licis man izjust jaudas trūkumu un akseleratora pedāāla atsaucību !!! Piezīmēju ka netaisos salīdzināt ne Audi flagmaņu ne VW 4Motion(arī dienesta) tehnoloģiju attiecībā uz SAAB 900S!!! Ak jā – vēl kkādi burtu savirknējumi uz mašīnas aizmugures kapota norāda ka Hirsch Ruckstuhl kantoris grābstījies gar vadības elektronikas un turbīnas bloku, ko tas nozīmē man - nezinu, varbūt jau sen nosprādzis vai izoperēts, bet jebkurā gadījumā 2 l dzinējs un turbīna svilpo- sēdi un smaidi : D!!!
Tātad tehnokrātiskās lietas:
+ auto SAAB 900 patīk tiem cilvēkiem kuri patīk man!!!
+ stilīgs nedārgs auto, ar price/performane attiecību!
+ šoseja neapstrīdama stihija, 7 litri degvielas braucot dinamiski, mazākam skaitlim ticu kā izņemumam!
Un
- nav respekta no urlām – nu nekāda , sit un sper pa bortiem un lauž antenas attiecīgos momentos, ar OOOO A8 nekas tāds netika novērots NEKAD!!!
- Krustojumu ” kaujās” pārsvarā jāpaliek zaudētājos . jo nākas piekāpties !! NOPIETNI!, jo ļoti bieži daudzi spītīgi cenšas apdzīt, un kad stulbu motīvu dzīts tomēr paļaujos un pedāļojos, tad avārijas situācijās vienmēr piekāpjos : D : D : D Protams galvenokārt – NEMĀKU!!! Lielceļš – neatceros tādus huligānus : D : D : D
- Vietas maz – ak jā par spīti manām iedomām un mašīnas garumam!!!