Lasītāju pieredze par saviem auto

Nu ko pienāca laiks pastāstīt par manējo 200. Auto tika pirkts Rīgā 2000. gadā. Kaut gan ar rietumu mašīnām jau bija braukts neskaitāmas reizes, šī bija pirmā īpašumā. Nomainīja godam kalpojušu Moskwichu 2140, kurš bija lolots un vienīgā, nelielā rūsa bija uz aizmugurējām ritenu arkām. Saprašanas par tādu nebij nekādas. Jā dzinējs 2,2L 5 cilindri jābūt taču jaudīgam, bet gāja kā zābaks. Izrādās piedevām ir quattro, bet vienalga jaudai jābūt pietiekamai. Motora temperatūra sasniedza kaut kur 110 C . Likās motors ir nokauts. Aizbraucām uz diagnostiku un pārbaudījām kompresi, nē viss O. K. Tā kā nokulējamies uz 400 Ls bija jānem.
Sākās defektu "tīrīšana" neskaitot eļļas un siksnas mainu, tika pārbaudīts un nomainīts radiators. Uzreiz sāka temperatūra turēties ap 90 C. O. K. Nomainītas tika sveces, uzlabojās motora darbība un jauda. Hmm, vilkme kļuva pavisam citāda. Ielējām 98 oct benzīnu - gatavs nezvērs. Pat neskatoties ka nav visjaudīgākā motora sērija KG (185 ZS). 200- nieka atšķirība no 100- nieka bija jūtama. Borta kompis, elektriskie logi, klimats utt. radīja īstu dārga auto priekšstatu. Runājot par degvielas patērinju neskatoties pat uz quattro pa trasi varēja dabūt 8 L/ uz 100km, braucot asāk līdz 12L (nu ja grib protams var vairāk bet tas ir standarts). Pilsētas režīms uzsākas no 12L.
Kopumā mašīna man ļoti patīk, un kā tika izmēģinātas quattro priekšrocības vairāk negribas nekādu "klasiskās" piedzinjas veidus. Runājot par remonta izmaksām, neskatoties uz piedienīgo vecumu Audi nekad nav prasījis lielus ieguldījumus (nēesmu nekāds virsbraucējs, vienmēr rūpējos un cenšos , lai auto būtu maximāli labā kondīcijā). Braucot uz ceļa sajūta ir stabila un komfortabla, cīnīties pat var ar 80- jām Volvām un BMW, braukšana ar šādu vāģi īpaši nenogurdina. Un turbīnas svilpieni vienmēr uzmundrina. Ir jau arī savi mīnusi, bet nav tik traki, lai par item sūdzētos, galvenais ka pašam auto patīk. Ļoti labs auto, esmu apmierināts, kā nekā tas ir tā laika premium, vinja pēctecis V8 => A8.
Plānoju pirkt tādu pašu bet 1991. gada ražojumu (pēdejais gads , jubilejas versijas) ar v20 motoru 220ZS. Arī doma ir A6 iegāde, bet kopumā esmu meklējumos. Vienkārši vēlos tikpat uzticamu auto, kas manī radīja pārliecību par kvalitāti. Varbūt arī kāds tā nedomā un man ir vnk paveicies ar šo 200.

Garš, varbūt nesakarīgs apraksts, bet nu, kamēr cīnijos ar citiem darbiem, nolēmu nedaudz atpūsties un aprakstīt savu auto.
Pēc pusgada Renault Laguna aktīvas lietošanas, kad nobraucu kādus 30'000 km pa Latvijas lieliskajām šosejām, sanāca tā nejauši tikt pie sencīša vecā darba zirga Opel Frontera Sport, ne tik jauns, 1993. gadā Opel rūpnīcā montēts, pa Latviju 50'000 km nobraucis, odometrs (ja nemelo) 160'000km. Sport tāpēc, ka 3 durvis, vasarā noņemams jumts (ekstrēmisti var ņemt arī citos gadalaikos), un visnotaļ (vismaz manās acīs) formas.
Dzinējs nekāds dižais - 2.0 benzīns. sencītis pabiedēja, ka apetīte †ā virs vidējā, bet nav tik traki, kādi 10l pa pilsētu, kas priekš gandrīz 2 tonnām ir visnotaļ ok, pa maku nesit (īsti neskatos, cik naudas nobraucu, jo nu tomēr ja vajag, ta vajag. vismaz pagaidām tāds uzskats, piedevām, daudz km ripinos arī ar dažādiem darba auto), un kādi 8 ārpus. Varbūt kāds litrs vairāk. Mazāk tiešām nē. : D Bāka 80l, kas nozīmē, ja lej pilnu, tad kādi 50ls, bet uz nedēļām 2 mierīgi pietiek.
No ārpuses - melns, bez rūsas kā tādas (bleķi tiešām biezi, nav kā kādai astrai), jo tomēr gan Vācijā, gan arī tepat uzmanīts un kopts, ar ķengurķeramo un papildgaismām, kas pretīmbraucošos mēdz iedzīt panikā. : D
Gaidu vasaru, kad varēs izbaudīt transformācijas iespējas un pārvērtīsies opelis kabrioletā. : )
Motors... Hmm.... It kā tas pats Omegas motors, bet vismaz šim ir viena kaitinoša lieta - vārstu kompensatori. Auksta un tikko iedarbināta klab kā nelabais. Slinkums mainīt, traucēt netraucē. Minimāla apetīte uz eļļu - kāds puslitrs uz 5'000 km. Citādāk - motors tā daudz maz. Tikai, kā minēju, nedaudz vairāk lopiņi prasās. Uz apdzīšanām bez vajadzības labāk neiet. Prieks par aķi, kurš, lai arī 4 gadus vecs, pagaidām griež tā ka prieks. Arī tagad -15.
Tālāk loģisks rodas jautājums par gaitas īpašībām. Patīk man jau tie augstākie autiņi. Ne jau lai justos pārāks. Tālāk redzu, ziemā labāk, pa sliktākiem ceļiem varu izbraukt. Ātrumi slēdzas visnotaļ precīzi, sākumā jocīgs likās garais kloķis, arī pirmais ātrums īss. Stūre precīza, bet kaitina īsais gājiens. Normāli nevar apgriezties. Sanāk vairākas reizes dod uz priekšu un atpakaļ. Jā, piedziņa uz pakaļgalu, ja vajag, var pieslēgt arī visus četrus, ziemā pagrūti uzsākt, lai arī riepas jaunas, aizmugure nejēgā viegla. Vnk spolē uz vietas. Būs kādi 2 aku vāki aizmugurē jāieliek. : D Pirms pāris nedēļām sāka kaut kas čīkstēt priekšas tiltā, izskatās, ka jāmaina apakšējais lodbalsts, citādāk nokaušu arī vēl ko citu.
Pa mežu arī ir padzenāts, ja visi 4 riteņi saslēgti, var izbraukt arī tur, kur braucis mežvedējs traktors. Sencītis ir slīcinājis arī trakākās vietās. Un bez traktora ticis laukā.
Runājot par salonu, hmmm.... nu... nekas diži labāks par UAZ nav. Vismaz priekšā. Tradicionāli un klasiski. Nekā lieka, instrumentu panelī arī ampermetrs un eļļas spiediena rādītājs. Mūzikas sistēma nu tā... priekš radio ciešama, vairāk neko nevajag, bet uz vsaru gribas kaut ko labāku ielikt. Patīk, pat vairāk, aizmugurējā sēdvieta. Nu dikti jau neparasta. Apkārt metāla aizsargstieņi, sēdēšana augstāk par vadītāju, toties plašums kājām vairāk kā 7tajāa bembī! Vieta paredzēta 2viem aizmugurē, bet arī sēžot 3jatā nav ne vainas. Bagažnieka kā tāda nav. Ir vieta 2vām ceļasomām. Bet, nolokot sēdekļus - wow! Uzreiz tāds plašums!
Īsumā viss...
Plusi (+)
+ Neparasts auto (maz uz mūsu ceļiem šo radījumu, ja vēl 5 durvju ir diezgan, tad sport versija mazāk populārā);
+ Lēts iegādei;
+ Nekrīt cena (kā pirms 4 gadiem par 3'500 eiro naudām pirkta, tā arī tagad ss. lv maksā, ja nerēķina inflāciju);
+ Izturīgs (vajadzīgas tikai tekošās apkopes, ja arī kas jāremontē, detaļas pa lēto. Apskati visas reizes izgājis ar pirmo piegājienu, šogad laikam neies tik viegli cauri);
+ Vizuāli pievilcīgs, neskatoties uz savu vecumu (subjektīvi);
+ Nerūs;
+ Salīdzinoši ekonomisks;
+ Ziemā neticami silts;
+ caurgājamība

Mīnusi (- )
- Grab kompensātori;
- Eļļa tomēr jāpielej ik pa laikam;
- Salons prasās nedaudz mūsdienīgāks;
- Skaļs pie lielākiem ātrumiem;
- Pārāk smags (vai pārāk maz jaudas);
- Vieglā aizmugure;
- Apgriešanās rādiuss

Kopumā, auto piemērots studentiem (ja vien nav iebildumu pret degvielas patēriņu), jo vasarā šo auto taču var pārveidot par kabrioletu; tāpat arī laukos, vnk nedaudz atšķirīgs auto tiem, kas vēlas nedaudz izcelties.

Tā kā pašam plānos ir tuvākajā laikā iegādāties vēl vienu auto, tad šis paliktu priekš 7dienas, vai vasarām.
Tikai mani joprojām nomoka mūžsenais jautājums par to, vai jauns un mazs, bet tomēr jauns (patīk Skoda Roomster un Hyundai i30, sanācis ar Honda Civic jauno pabraukt, arī uz to aci metu) vai labāk lietotu no luxus klases vai kādu SUV lietotu.
Bet pagaidām arī par savu "traktoru" (tā Opeliiti sauc draugi), arī nesūdzos.

Kā pirmo savu personīgo! mašīnīti vēlējos iegādāties Folksīti, tiešāk, Golf III GTi ar 2 L (150 ZS) dzinēju, jo iepriekš bija braukts ar Audi 200 turbo quattro, ļoti labs vāģis, uzticams, dinamisks (185 ZS), ar klimatkontroli, el., logiem utt, bet tas ir pavisam cits stāsts. Pienāca pirkšanas diena un devos uz Lietuvu - Utenu. Tika pārķemmēts =) viss tirgus un , jā, tur vinjš stāv melns gti, labā vizuālā, un no skata arī tehniskā stāvoklī, bet diemžēl cena bija baigi liela. Iznāca tā ka augustā vinji sacēla cenas, jo kaut kādi kaukāzieši vai tml., atbrauc. Nu tā ar "neko" atgriezos atpakaļ. Drīz pazīstamie piedāvāja 88. gada "otro" golfinju diezgan labā stāvoklī. Apskatījos un nopirku pa 450 Ls tā kā padārgi, bet tajā mirklī bija ļoti, ļoti vajadzīgs auto. Un tomēr nopirkts pie pazinjām radīja drošības sajūtu.

(Par tā saucamo "tabureti" es vinju gan nenodēvētu) Diezgan laba piekare- mīksta un tajā pašā laikā cieta. Kaut arī motorinjš diezgan mazinjs 1,3L tomēr diezgan dinamisks. Praktiska mašīnīte braukšanai uz darbu. Ērta "planēšanai" pa pagalmiem un šauriem celinjiem. Kā arī viegli remontējama.

Reiz kādā karstā vasaras vakarā vēlējos aizbraukt līdz tuvākajam ezeram, paķēru draugus, nu mašīna pilna visas piecas vietas aiznjemtas. Uzsākām braukt, sāku just lielu jaudas zudumu, tālāk uz nelielām bedrītēm (ātrums nebija lielāks par 80 km/h) sāk klabēt aizmugurējā piekare. Domās uzreiz "izlīda" - āmīši ir kaputt =), jāmaina.
Nopirku jaunus aizmugurējos amartizatorus, katrs maksāja gandrīz 30Ls un piedevām jaunas vācu ražotās atsperes (28 Ls gab). Mainīju pats! Njā, mašīna kļuva augstāka labi ka par 2 cm, tātad atsperes vēl bija ok. Labais āmītis bija pagalam, bet nomainīju abus, jo saka (arī pats tā domāju) ka tā ir labāk. Dublis Nr.2 atkal tas pats ceļš, un atkal tie pašī klaudzieni. Izrādās ka mazinjām mašīnām tas ir raxturīgi, ja salonā ir vairāk par 3 vai 4 norm. miesas būves cilvēkiem. Paīss piekares gājiens.
Kopumā:
Esmu apmierināts ar šo auto , bet ne līdz galam. Pārsēžoties no lielas mašīnas uz mazu ir grūti pierast, un vienalga velk uz lielākām. Motors tomēr ir mazjaudīgs(it īpaši kad ir vairāk par 2 cilv) un mīl lielus apgriezienus. Bet neskatoties uz to salonā ir klusi. Mans ieteikums - zvērinju ar šādu sirsninju pirkt cilvēkiem, kuriem patīk nesteidzīgs dzīves veids vai ir rezervē daudz laika tad ir O. K. Ēd arī nedaudz 6-8 L/100km. Un vēl, 1,3 motoriem ir neērti tikt pie svecēm , jo motora galva ir pagriezta uz salonu un sveces atrodas zem gaisa filtra korpusa. Vēlētos pajautāt jums vai tiešām motora siksna jāmaina pēc 120 000 Km ?
Paldies par uzmanību, iespējams kaut ko neesmu pieminējis.
Lūgums cilvēkiem ar pieredzi, ko jūs man ieteiktu, domāju vasarā pirkt ceturto golfinju, bet palasot atsauksmes nezinu kāds tad dzinējs ir labāks dīzelis vai benzīns (domājams remonta izdevumus) Vai Audi A6 kaut kur +; - ap 2000. g. Vai labāk meklēt kādu citu marku, bet tādu kurai nav lielas remonta izmaksas vai ir uzticama braucot pa Latvijas ceļiem.

Automašīna Opel Astra Caravan (universālis) 1.6 i, monošprice

Ar šo auto sanāca pavadīt kopā daudz laika 4 gadu garumā, kad pa Latvijas ceļiem noripots kopumā 180 000 km. Tādēļ šis manas pieredzes apraksts būtu kā cieņas apliecinājums šai mašīnai, pie tam varbūt kādam tas viss noder. Uzreiz atzīmēšu, ka automašīnu tehnisko pusi nepārzinu diez ko labi, bet nu mēģināšu, cik pratīšu.

Virsbūve

Neskatoties uz piederību „Golf” klasei, šajā automašīnā var iekraut lielas un pat ļoti lielas lietas – nolokot aizmugurējos beņķus, universālī tiek iegūta aptuveni 160 cm gara un 110 cm plata telpa. Bagāžnieka vāka durvis labi turās paceltā stāvoklī un nekrīt mantu iekrāvējam uz galvas. Arī pārējās durvis bija saglabājušās labā stāvoklī. Kā jau universālis, šī mašīna pa krateklīgiem ceļiem nedaudz grabēja, bet tiešām varu teikt, ka nedaudz.
Šīs mašīnas, kā jau visu pirms 1996. -1998. gada opeļu, lielā sāpe bija rūsa. Tā arī bija viens no iemesliem, kādēļ no mašīnītes šķīros. Rūsa ātri attīstās aizmugurējās arkās, kā arī sliekšņos. Korozija skar arī benzīnbākas vāciņa rajonu. Pārējām virsbūves daļām tā nav raksturīga, lai gan sīki defektiņi parādījās šur un tur. 4 gadu laikā sliekšņi tika nomainīti 2 x! (pirmoreiz gan tie tika nekvalitatīvi apstrādāti), bet aizmugurējās arkas – 1 x. Un atkal rūsa jau ir klāt. Domāju, ka, uzreiz pēc pirkšanas veicot kvalitatīvu pretkorozijas apstrādi, ar šo problēmu daļēji varētu cīnīties – vismaz paildzināt caurrūsēšanu. Es to savulaik neizdarīju. Starp citu, ar neveselīgu interesi aplūkojot šī paša modeļa Astras, sākot ar 1995. -1996. g. (t. i. pēc feislifta), rūsu praktiski nekur nemanīju. Esmu dzirdējis, ka tām ir vismaz kaut kāda apakšējās daļas pretkorozijas aizsardzība.
Ar 14 collu diskiem un riepām 175/65 (kas ir viens no standarta izmēriem) auto ir samērā augsts un izbraukt varēja no visurienes, kur biju sadomājis iebraukt.

Salons

Dizains ir pārsteidzoši mūsdienīgs, un, cik nu spēju novērtēt, šķiet, ka ir izmantoti kvalitatīvi materiāli. Neapšaubāms pluss ir ērtie Recaro sēdekļi, kuri neļauj diez ko nogurt cilvēka smaguma centram. Pārsteidza arī šajā pēc idejas vienkāršajā tautas vāģī ievietotā rūpnīcas mūzikas sistēma ar 4 tumbām priekšā un 2 astes galā. Skaņa pilnībā apmierināja manas prasības, it sevišķi pēc iepriekšējā auto – 2. golfa : ) Nepatika, ka mērinstrumentu panelī nav tahometra, bet kombinācijā ar dažiem citiem motoru veidiem šim modelim tas ir. Nekas un nekad no āra salonā netecēja iekšā, jumta lūka arī vienmēr saglabāja hermētismu. Pirmajā lietošanas gadā mani gan nepatīkami pārsteidza viena lieta – bagāžas nodalījumā no viena sāna ieplūst ūdens. Nu gan ziepes – izrūsējis cauri! : ) Bet nē, izrādās, ka šim ūdenim ir zilgana krāsa un tas aizdomīgi ož pēc logu skalojamā šķidruma. Tā arī bija – vietā, kur aizmugurējam stiklam paredzētā caurulīte nonāk bagāžnieka vākā, tā bija plīsusi. Tad nu to sekmīgi amputēju no paša šķidruma trauciņa un viss bija ok.
Un vēl – sarūsēja benzīna bāka un sāka pat sūkties ārā benzīns. Bāku dabūju mainīt.

Motors

Uz lielu jaudu un uzrāvienu, protams, mašīna ar 1.6 NZ motoru (75 Zs) nepretendē, bet griezes moments 128 nm pie 2800 apgr. / min. padara braukšanu tīri jēdzīgu. Tahometra trūkuma dēļ man to bija grūti novērtēt, bet, domāju, ka nekad neuzgriezu motoru vairāk par 3500-4000 apgr. / min., un ikdienā iztiku zem 3000 apgr. / min. Neesmu mocījis auto arī ar pārāk maziem apgriezieniem ikdienā. Apdzīt blīvas satiksmes apstākļos bija grūti, bet, ceru, ka tieši tādēļ izkopu apdzīšanas iemaņas un nostiprināju nervu sistēmu : ) Kombinācijā ar samērā garajiem pārnesumiem autiņš benzīnniekam bija ļoti ekonomisks – vasarā pa šoseju patēriņš pirmajos gados regulāri bija zem 6 l / 100 km, bet pēc tam zem 6,5 l / 100 km. Pilsētā, ziemā, lai kā centos, virs 10 l uz simtu nekad nesanāca. Vidēji visās sezonās pilsēta / šoseja patēriņš bija 7,5 l.
Pērkot mašīnu, odometrs rādīja 174 000 km (11 g. laikā – neticu), es „piebraucu klāt” 180 000 km (4 g. ), un kopā sanāca pāri 350 tūkstošiem kilometru. Esmu interesējies tieši par šo motoru, un visur tiek apgalvots, ka tas ir viens no uzticamākajiem opel motoriņiem, kam nav raksturīga eļļas ēšana, un kurš ir ļoti ilgmūžīgs. Tādēļ domāju, ka odometrs pirms manis ir grozīts un varbūt pat krietni, jo uz beigām motorītis sāka pagurt – ēda eļļu 5 l / 10 000 km, un bija raksturīga arī dūmošana. Līdz ziliem dūmiem gan nenonāca. Jāpiezīmē, ka vārstu blīvslēgus biju jau paguvis nomainīt. Motora pagurums arī bija otrs iemesls, kādēļ pārtraucu attiecības ar šo auto.

Piekare

Gan citu Astru lietotāju, gan mana pieredze liecina, ka šī auto piekare ir ļoti izturīga, un tas ir viens no Astras trumpjiem. Ir braukts pa visdažādākajiem ceļiem un kaut ko līdzīgu neceļiem, bet pēdējo 2 gadu laikā ir nomainīts tikai 1 lodbalsts (ja kaut ko nejaucu : )) priekšā (un to sasitu, daļēji noskrienot no šosejas, lai viens muļķis varētu pabeigt apdzīšanas manevru). Pirmajos lietošanas gados gan sanāca veikt kārtīgu piekares remontu, bet, domāju, ka tas vienkārši ir „mantojums” no autiņa iepriekšējiem ilgajiem gadiem Vācijā. Pirmajos gados vairākkārt mainīju tikai stabilizatora atsaites priekšā, bet tad nomainīju autoservisu (starp citu, uz Iglit), un šīs detaļas arī nez kāpēc vairs nebija jāmaina : ) Ā, nu vēl vienīgā līdz šim konstatētā vājā vieta ir aizmugures atsperes (pie amortizatoriem), kuras kopumā esmu nomainījis jau 2 x, bet tur droši vien pats esmu vainīgs – dažkārt vestas pārāk smagas lietas : )
Pat pēc visiem noskrietajiem kilometriem mašīna iet viegli, gaita ir samērā mīksta, bet uz ceļa turas labi. Līdz 120-130 km / h nav problēmu ar stabilitāti uz šosejas, vibrāciju, vai ko tamlīdzīgu. Ātrāk – to nu nezinu, jo vienkārši ar šo auto ātrāk neesmu braucis – nav bijusi vajadzība. Ar to nebūt nesaku, ka šīs mašīnas ātruma limits ir 130 km / h. Uz grantēta ceļa arī turas samērā labi.

Pārējās lietas

Ar ģeneratora – akumulatora sadarbību esmu apmierināts pilnībā. Pirms 3 gadiem nomainīju no Vāczemes atbraukušo stipri sagurušo veco aķi uz Delphi – līdz pat beigām viss bija ok. Nav bijušas nekādas problēmas ar pielekšanu, izņemot iepriekšējās ziemas aukstuma periodu, kad motorā sasala tur ielietā eļļa ar ūdens piejaukumu (un to izdarīja oficiāls eļļas maiņas kantoris!). Labi turās visas ārējā apgaismojuma spuldzītes – pēdējos 3 gados mainīta tikai viena tuvās gaismas spuldzītes. Piezīmēšu, ka, lietojot vēl veco aķi, šad un tad nācās pamainīt šīs spuldzītes, tā kā to izdegšanas biežums var būt saistīts ar sprieguma stabilitāti vai kaut ko līdzīgu : ) Bieži un ilgstoši mēģinot pielaist autiņu (par to, kāpēc – tūlīt pat), sabojāju starteri, bet to labi saremontēja firmā Rolis.
Bet tagad par vienu problēmu, kuras dēļ gribēju no šī autiņa tikt vaļā jau pēc pirmā gada. Braucot, ne no šā ne no tā, mašīna ņem un noslāpst. Pielaist vairs nevar. Pirmajās reizēs pēc zināmas atdzišanas (0,5-1,5 h) pielaist izdevās, bet pēc tam kļuva aizvien sliktāk un bieži nācās palikt uz ceļa ilgi. Pēc tam neleca vispār. Servisos vainu neizdevās atrast. Salasoties internetā gudras lietas, izsecināju, ka vainīgs komutators (tāds murmulis zem sadalītāja vāciņa). Jauns tas maksāja 20 Ls (pirms 2 g. ); servisā to nomainīja – viss ok. Bet tikai kādu mēnesi – atkal vecā kaite klāt. Tad nu iemācījos pats šo draņķi nomainīt un vienmēr mašīnā bija rezerves komutators – kad viens atteicās strādāt, uzliku otru un braucu tālāk. Dažreiz nācās šo darbību atkārtot vairākas reizes. Papildus tam autiņam piemetās vēl citas līdzīgas slimības – pielaižot skrien līdz nejēgai augšā apgriezieni (jāslāpē uzreiz nost un jāmēģina atkal); braucot sāk raustīties utt. Izmēģinājos ar tukšgaitas vārsta maiņu – nelīdzēja. Beigās ķēros pie pēdējā aizdomās turamā – vadības bloks (kompis). Te nu vaininieks bija rokā! Nopirku Ķīpsalas šrotā lietotu pa 40 Ls (arī pirms 2 g. ), nomainīju to un pārējos gadus braucu bez bēdu. Starp citu, arī komutators vairs nemuļķojās – acīmredzot, kompis viņam deva kaut kādus nepareizus signālus. Šīs problēmas vairs neatkārtojās – pat ne mazākajā mērā. Ja neskaita šo bēdu stāstu, kurā faktiski bija vainīgs tikai kompis, ar elektrību un elektroniku ne karstumos, ne aukstumos, ne mitrumos – nekādu problēmu.

Rezumē

Uzticams un ļoti praktisks, remontos lēts auto, kas izceļas arī ar degvielas ekonomiju. Domāju, ka „gļukam” ar kompi bija gadījuma raksturs – neesmu to lasījis šādu auto lietotāju pieredzē. Manās acīs šis auto ir pelnījis šo garo sacerējumu un ne tikai to : )

Plusi:
+ izturīgā un vienkāršā piekare;
+ salīdzinoši lētās rezerves daļas;
+ plašā bagāžas telpa;
+ degvielas ekonomija;
+ mūsdienīgais salona noformējums un labie krēsli;
+ kvalitatīvā mūzikas iekārta;
+ klusā un mīkstā gaita.

Mīnusi:
- rūsa;
- motora nelielā jauda;
- motora eļļas ēšana (domājams, dēļ ļoti liela nobraukuma);
- 1 x nojuka vadības bloks, ko nācās mainīt.

Rakstīju par savu Omedziņu pagājušajā gadā. Šogad viņa vēl ir mājās un es joprojām fanoju par to, tāpat kā daudzi citi. Man ir 97. gada 2,5V6. Palasīsiet visus pārējos labos aprakstus - tas ir taisnība, nav vērts atkārtoties. Vienīgi es rakstīju, ka motors kaut kur ''dzen''ārā eļļu, mainījām galvas blīvi, nekas nelīdzēja līdz tam brīdim kamēr vienā servisā ieteica iztīrīt motora ventilācijas atveres, jo ja tās ir ciet, tad motorā rodoties lieks spiediens, kas arī izspiež eļļu ārā. Ar to pašu arī mūsu problēmas beidzās. Bet tas esot jādara pāris reižu gadā, negaidot, kamēr atkal tas notiek. Kas attiecas uz rūsēšanu, tad sākot ar 98. gadu, Opeļus arī cinkojot. Tā ir dzirdēts. Manam Omčikam mazliet rūsē tikai aizmugurējās durvis labajā pusē, nekur citur - nekā tāda, kas mani kā sievieti varētu uztraukt.
P. S. Pagājušajā gadā nopirkām Chevrolet Epica. Laba, arī paliela, skaista mašīna, bet Omegai blakus tai laikam būtu pagrūti stāvēt. Neskatoties, ka jauna, es labāk braucu ar Omegu. Starp citu, Omega pārdodas. Ar prātu saprotu, ka 2 lielas mašīnas uzturēt ir par dārgu, bet zinu, ka tur būs asaras, kad brauks prom. DRĪKSTIET PASMAIDĪT!
Un vēl! SVEICIENS 2008. GADĀ VISIEM TIEM, KURI ARĪ IR AUTIŅU MĪĻI UN KURI NEUZSKATA SAVU MAŠĪNU TIKAI PAR DZELZS GABALU VAI TIKAI TRANSPORTA LĪDZEKLI. Ticiet man - tas dzelzs gabals bieži vien ir uzticamāks par dažu labu cilvēku, to nu es piedzīvoju. Ja tu viņu kopsi un vāksi, viņš tev ies ( ja tikai tev nav ''jāizstrēbj'' kāda cita sataisītās ''ziepes''.

Nopirku 2007. gada februārī. Pie temp. -20 izrakām no kupenas auto placī un pēc piepīpēšanas pielaidām momentā, izbraucām, pēc neilga laiciņa salons uzsila, hadene normāla. Salons- gaiša āda, koks, lielā navigācija- super, kārba- automāts, multistūre, arī ātrumus var slēgt uz stūres. Braukšana teicama-132kw kā nekā- uz šosejas apdzīt nekādu problēmu, patēriņs braucot ap 100km/h- apmēram 6 litri, pilsētā enerģiski braucot - ap 12 litri. Nomainīju tikai filtrus un eļļas. Braukšanas ziņā ļoti, ļoti patīkami, nogurums minimāls. Pusgada laikā nobraucu 40 000 pa Latvijas ceļiem, nomainīju aizmugurējos amortizatorus, šo to priekšā hadenei par 150 ls un priekšējos bremžu klučus, kā arī iztīŗiju spraugas starp radiatoriem- bija aizaugušas ar putekļiem, kā razultātā pe gaisa temp. +25 bišku cēlās temp.
Kopsummā biju ļooooooti apmierināts.
Līdz!
Decembra sākumā nobira motors. Lamāju sevi, jo domāju siksna plīsusi. Bet izrādas šiem V6 dzinējiem problēmu ir daudz. Neesmu speciālists neko daudz paskaidrot nevaru (atvainojos par terminiem un detaļu nosaukumiem) - sadalenes(abas) nodilušas konkrēti, kulačoki nodiluši un daži iebiruši dziļāk un ieķērušies zobratos kas arī apstādināja motoru, viens virzulis sakusis, forsunkas beigtas utt., viena bēdu ieleja.
Risinājumi:
1) ielikt lietotu motoru ( kur garantija, ka neatkārtojas );
izmaksas: lietots motors-900-1300 ls
siksnu un rullīšu komplekts-350 ls
eļļas uc. -50-100 ls
darbs 350-500 Ls
2) veikt kapitālo remontu ar jaunām detaļām;
izmaksas: detaļas - ap 1400 ls
siksnu un rullīšu kompl. -350
eļļas uc. -50-100 ls
darbs 350-500 Ls.
Izvēlējos 2. variantu.

Varbūt kāds var ko pakomentēt?
P. S. gribētos vēl braukt ar šo auto, jo ļoti patika.

Tā sanāca ka pirmā nopietnā saskarsme ar rietumu autiņiem sākās 1994. gadā. Pirms tam biju braucis tikai ar krievu vāģiem- pārsvarā ar Volgām, brīvdienās ar Žiguli. RTP kolonas vecis vienam no pirmajiem piedāvāja Renaultu. Sākumā diezgan skeptiski skatījos uz franču mašīnām. Pēc pāris mēnešiem iepatikās. Tad pārdevu Žiguli un sāku funktierēt par tāda paša Renault21 iegādi sev.1999. gadā tas arī notika. Braucu ar viņu kādus 5 gadus kamēr dēls dabūja tiesības un autiņu man atņēma. Apnikās visu laiku prasīt lai man arī iedod pavizināties ar manu autiņu nolēmu pirkt sev citu. Remontos un apkopēs katru gadu vidēji biju ieguldījis 50-60 ls , kas mani apmierina nolēmu palikt pie Renaultiem. 2006. gada sākumā atradu to, ko meklēju: Renault Laguna ar 2l motoru, klimat kontroli, borta kompi un pilnīgi visu elektrificētu [priekšējā stikla apsildi ieskaitot]. Protama lieta ka uzreiz pēc pirkuma tika nomainīta zobsiksna ar rullīti, eļļaar filtru. Mainot siksnu ievēroju ka sulojas kloķenes saļņiks pie reizes arī to. Pa šiem gandrīz diviem gadiem nojuka pakaļējais gultnis un izdega divas lampiņas. Citi Lagūnu īpašnieki sūdzas ka kompis regulāri kaut ko atgādina- man viņš paziņoja par izdegušo lampiņu un ka logu šķidrums iet uz beigām un vēl šad tad pasaka bitte anšnalle- ja bijis slinkums piesprādzēties tad atgādinājums vietā. Uz ceļa auto turas stabili, vadāmība viegla. Tā kā strādāju par šoferi tat ar savu vāģi braucu tikai brīvdienās un atvaļinājuma laikā.25% noskrējiena pilsētā 75% pa šosejām un mežiem. Vidējais benzīna patēriņš visu laiku turās 7,4-7,5 l uz 100km(tā vismaz rāda borta kompjūters un Statoila skaitītāji). Kādreiz, kad Rīgā vēl bija Shell benzīns par to pašu naudu varēja nobraukt vairāk km nekā ar statoil bendžu + vēl nedēļā punktos varēja dabūt pāris pudeles alu- bet tas ir aizgājis uz neatgriešanos. Bet nu par autiņu- motors strādā ļoti klusi(tukšgaitā vispār nevar dzirdēt, jaudas pilnīgi pietiek lai iekļautos kopējā satiksmē. Vienu reizi pamēģināju cik velk- pie 200km\h palikās bail, kaut gan radās sajūta ka vairāk par 210km\h nevarētu izspiest. Eļļu lietoju pussintētiku jo nezinu kāda lietota pirms tam un nav jau tam motoram tādas slodzes lai maksātu dārgāk lejot sintētiku. Pa 10000km līdz eļļas maiņai pazūd ap 0,5 l . Arī braukt ir ērti- ja kādreiz ar Volgu vai Žiguli pēc 400 km jaunībā jutos noguris tad ar Lagūnu lielākais attālums dienā bija 900 km- noguruma nekāda. Konkrēti ar šo mašīnu esmu ļoti apmierināts. Kā auto kalpo ir atkarīgs no tā, kā tu pats brauc un kā pirms tevis braucis un par to rūpējies iepriekšējais saimnieks. Regulāras apkopes un netaisīt dragreisus pa Kr. Barona ielu un problēmām nevajadzētu būt. Foto ir bet nemāku ielikt. Vēlāk, kad salasīšu visas bildes atradīšu kādu, kas ieliks viņas galerijā.

Šis nebūs stāsts par sapņu auto, kuru esmu ļoti vēlējies, daudz par to domājis, tad par pēdējo naudu nopircis lolojis un labi kopis. Mana Citroena misija ir būt par darba zirgu, kas pa Latvijas jaukajiem ceļiem mani pavada no punkta A līdz Z.

Auto par 1600 eur tika iegādāts pēc nejaušības principa Lietuvā un uzticami savus pienākumus veic četrus mēnešus. Pērkot lētu mašīnu ikdienai mana stratēģija ir vienkārša - dievs ar marku, modeli, krāsu utt, galvenais, lai tehniski ir normālā kondīcijā. Turklāt man patīk variēt ar markām - cenšos pirkt auto, kurus līdz šim neesmu lietojis, tā sacīt redzesloka paplašināšanai. Pirms Xantias tika apskatīti daži dīzeļgolfi un astras Latvijā - traģiski. Gandrīz jau biju gatavs lielākiem finansiāliem izdevumiem un līzingiem, kad tomēr nolēmu aizdoties uz leišmali, kur savu auto arī veiksmīgi atradu. Bija iekāriens uz XM, bet jāsaka, ka visi apskatītie eksemplāri bija gana briesmīgi, lai vairs par šo interesanto auto pat i nedomātu - laiks pagājis uz neatgriešanos. Konkrētā Xantia iekrita acīs ar savu labo vizuālo stāvokli gan no ārpuses, gan iekšas. Salons tīrs, tumši beņķi, panelis nav salauzts - iebūvēts standarta radio, pretzagļu pults. Pa tādu naudu feins auto! Sākuma cena bija 1800 eur, kas nokaulējās uz jau minētajiem 1600 eur un es nospreidu - pat ja tas auto pēc mēneša izjuks nu nav tas finansiālais ieberziens tik milzīgs lai mūžīgi pārdzīvotu - un pirku nost!

Santīma un biodegvielas mīlestība man visu laiku skandēja ausīs, ka vajag dīzeli, tomēr veselais saprāts un loģika noveda pie tā, ka iegādāts tika 2 litru benzīns. Diemžēl jāatzīst, ka starp 10 gadīgiem auto par manis minēto un nedaudz lielāko cenu atrast dīzeļauto, kurš nerada bažas jau apskates sākumā ir ai cik grūti, tāpēc apmātību par dīzeļa nepieciešamību šoreiz atmet un vairs nepārdzīvoju : )

Tātad auto ir ar universāla tipa virsbūvi, aprīkots ar divu litru benzīna dzinēju, mehānisko ātrumkārbu, elektriskiem logiem priekšā. centrālā atslēga ir, bet pults nedarbojas. Lai izietu tehnisko apskati nācās nomainīt lodveida balstu un uzlikt jaunas riepas, bet citādi inspektors dikti paslavēja manu jaunieguvumu, kā netipiski labu. Un patiesi - no apakšas Citroens izskatās vienkārši lieliski! nekas nav rūsējis, nav locīts, dauzīts vai kā citādi ietekmēts! Paveicās!

Kopš atvešanas uz tēvuzemi Xantia ne reizi nav likusi vilties par sevi (ja neskaita laiku pirms izstrādājās pieradums ikreiz pēc noslāpēšanas ievadīt maģisko ciparu kombināciju, apliecinot īpašnieka statusu). Auto ripo teicami! Dzinējs vispār ir cepuri nost - uzrāviens lielisks, elastīgs visos ātrumos, spēj tik spaidīt pedāli. Kārba slēdzas precīzi. Sākumā nevarēju pierast pie sajūga, bet tagad viss šķiet labi. Mans ikdienas maršruts ir ~ 120 km 50/50 pilsēta šoseja. Pa lielceļu braucu vidēji 110 - 120 km/h, pilsētā neatpalieku no pole position ieguvējiem. Degvielas patēriņš pie šādiem parametriem man sanāk vidēji 9 - 10 litri uz 100 km ceļa. Veicot garāku braucienu ārpus pilsētas ir sanācis iekļauties arī 7 litros uz 100 km, bet tas ir izņēmums.

Pie visnotaļ slavinošā teksta gan jāatzīmē arī pāris ne ļoti labās īpašības - 1. radio ir laba vadības pults uz stūres, bet uztvērējs darbojas sūnaini. 30 km aiz Rīgas ir grūtības ar normālo staciju uztveršanu (salīdzinājumam ir otra auto Voyagera uztvērējs, kurš darbojas ļoti labi); 2. Lielākās bažas raisa Citroena hidrauliskā piekare - auto nesēžas, uz šosejas iet labi, bet ir paciets, jūt bedres un salaiduma vietas. Negreiderēts grants ceļš ir īpaši nepatīkams, bet ne nāvejošs un pagaidām es šim visam uzmanību nepievēršu, mierinot sevi ar domu, ka tai piekarei cietai arī ir jābūt : ); 3. Auto ir vienkāršs kā taburete - te nav ne kondicionieris, ne ABS, ESP - nekā. Tagad jau ir OK, bet pie tā ABS tomēr jau bija izveidojies pieradums un šīs uzpariktes iztrūkums sākumā traucēja. Kā nosacīts mīnuss ir arī neliels grabulis uz bedrēm bagāžnieka apvidū, bet tas nav nekas neparasts un kaitinošs - cik ir bijuši universāli arī stipri jaunāki par šo, grabulis ir bieži novērojams, turklāt Xantiai pat mazāks nekā Škodai Octavia. Un universāļi man principā patīk.

Rezumējums - Xantia nav auto ar kuru zīmēties, rādīt draugiem un lielīties, bet savuis tiešos pienākumus auto veic pat ļoti labi. Kāds varbūt teiks, ka mans vērtējums ir muļķīgs, nepareizs vai vēl sazin kāds, bet gribu uzsvērt, ka es šo auto nekādā gadījumā nelieku vienā līmenī ar Rolls Royce un citiem grandiem, taču izvērtējot tā cenu un par minēto summu iegūto saturu varu teikt tikai tos labākos vārdus!

Nopirkām 2007. g. februārī. 2.0 l benzīns + manuālā ātrumkārba. Atbildot TAXI DRIVER varu pateikt vispirms to, ka dizains ir tikai gaumes jautājums. Lai nesvīstu, speciāli ņēmām dabīgās ādas sēdekļus, sintētika jebkurā gadījumā ''neelpo''. Īstenībā labs izskats ir atkarīgs arī no mašīnas krāsas (man ir melna metālika). Priekšējais panelis - ja godīgi- Omegai man patīk labāk- gandrīz visu vajadzīgo var pārslēgt logu tīrītāja sviras galā, nav jāatrauj rokas no stūres un ''jāgrābstās un jābrīnās'' pa malām, nevis uz ceļu. Arī pulksteni tiešām ir grūti redzēt un kompjūtera ekrāns ir paraibs, bet principā man tas netraucē. Pa pilsētu ir ļoti viegli braukt- vispār visa vadāmība ir ļoti viegla. benzīna patēriņš pilsētā parasti nepārsniedz 9.0 l/100km, bet braucot no Dobeles uz Valmieru caur Rīgu, ''nodzina ''pat līdz 5.4l/100 km (Tur jau, protams, tas bija azarts - nu, cik tad varēs ). Tā kā vispār nesūdzos ne par ko- ērta, man patīk, ka nav zema, ja ir tīra, tad skaista, ekonomiska, visas ''ekstras''. Tā kā, tiešām cienījamais TAXI DRIVER, es domāju, ka Epica vienkārši nav Tava mašīna. Man arī ir, kas galīgi nav pie sirds, to taču jūt. Nepatīk un cauri. Vēl man ir jautājums Epicu īpašniekiem - braucot pa nelielām bedrēm vai zemes ceļu, priekšā kaut kas klab. Ir vairākkārt pārbaudīta - it kā viss kārtībā. Ar prātu gribētos ticēt, bet iekšā tā jocīgi. Man Omegai, ja kas grab, es braucu uz servisu, bet te tas jaunai mašīnai esot normāli? Ko Jūs sakāt?

Pirms 6 gadiem kā gadījās kā ne, draugs kurš tirgo mašīnas man piedāvā vienu 91. gada 190 ar 1.8l benzīnu bez extrām, bet ar servisa grāmatu un orģinālo nobraukumu - 250000t. km., pirku par 3000eur.
Patika:
- labā manervētspēja
- motors likās pietiekami dinamisks priekšs manis
- labs dizains, vairāk cienīja uz ceļa
- ērta sēdēšana priekšā
- pārredzamība
- Mercedes zīme uz kapota (pie kuras reiz pieķērās kāds plastmasas maisiņš
- komforts uz ceļa
- labas tuvās gaismas tumsā kopā ar ieslēgtiem miglas lukturiem
Nepatika:
- milzīgā stūre
- mazs bagāžnieks
- nav tahometra
- maz vietas aizmugurē
- pinīgi nekādu exstru

Par remontiem un patēriņu:
3 gadu laikā nobraucu ~75. t. km., pilsētā iekļāvos 10l benzīna.
3 gadu laikā mainīju eļļas ik pa 15. t. km., esmu nomainījis spuldzes, apmainījis siksu, filtrus, rullīšus, kkad nomainīju arī bremžu diskus ar klučiem, bet vairāk neko neesmu darījis.
Protams, domāju, ka man paveicās, jo ir grūti noticēt, ka es tik maz esmu ieguldījis šajā auto.
Paldies.